Fragments no intervijas:
Ir dzirdēts ne tikai par jūsu domstarpībām ar trešo uzņēmuma akcionāru Kirovu Lipmanu, bet arī ar metāllūžņu tirgotāju, kompāniju Tolmets. Paskaidrojiet, vai tam arī ir kāda ietekme uz ap rūpnīcu pašlaik notiekošo?
Šī kompānija šo kungu vienmēr ir izmantojusi, lai lobētu savas intereses. Un es uzsveru tieši šo vārdu - "izmantojusi". Tas ir klasisks reiderisma scenārijs. Jūsu nosauktais kungs nekad nav ievērojis nekādas ētikas normas. Sen pārkāpis visas morāles robežas. Viss negatīvais PR, kas ir vērsts pret akciju sabiedrību Liepājas metalurgs, viennozīmīgi ir viņa iniciatīva. Uzrakstot iesniegumu Ekonomikas policijā, viņš grāva pats sava uzņēmuma reputāciju. Pasaules praksē to uzskatītu par nonsensu akcionāra rīcībā attiecībā pret savu uzņēmumu. Visas viņa rīcības ir bijušas vērstas uz to, lai nomelnotu akciju sabiedrību un rūpnīcas Liepājas metalurgs vadību. Bet es gribu jautāt jums tieši sejā, kur jūs, Lipmana kungs, bijāt, kad tika atjaunota rūpnīca, kad cilvēki naktis pavadīja rūpnīcā un cēla jauno Liepājas metalurgu? Jūs te nebijāt! Lūk, kad rūpnīca jau bija rekonstruēta, tad gan jūsu ļaunā skaudība izpaudās visā šajā negatīvās informācijas straumē, ko jūs gāžat uz cilvēkiem, kuri strādāja un visu to radīja. Nemaz netaisos "gludināt stūrus", jums nav pat elementāra kārtīguma sajūtas pret cilvēkiem, kas strādā rūpnīcā. Jūs melojat iedzīvošanās interesēs! Pretterorisma vienības Omega piesaistīšana un vēršana pret mierīgiem civiliedzīvotājiem, pret parastiem cilvēkiem, tas ir kauns! Tas ir kauns demokrātiskai sabiedrībai. Mēs esam dzīvi cilvēki, gan es, kas nonācu slimnīcā, gan Valērijs Terentjevs, gan Iļja Segals, gan Benita Imbovica, gan visi pārējie, kuri cieš jūsu dēļ. Taču esiet mierīgs, mēs arī šo triecienu izturēsim, es noteikti. Iziešu no slimnīcas un turpināšu darbu - rūpnīcas interesēs. Jo es, atšķirībā no viena otra, esmu visu savu dzīvi veltījis šai rūpnīcai.
Tagad izskan pārmetumi bijušajam finanšu ministram Einaram Repšem par to, ka valsts garantija uzņēmumam Liepājas metalurgs tika izsniegta. Kāpēc jums noteikti bija vajadzīga valsts garantija, vai jūs nevarējāt atrast naudu citur?
Tas nebija iespējams. Liepājas metalurga rekonstrukcijas finansēšana ir vesels atsevišķs stāsts. Tai ir sava vēsture. Sākotnējais Liepājas metalurga rekonstrukcijas projekts kopā ar Siemens VAI bija 260 miljonu eiro vērtībā. Bet tas bija 2007. gads, tie bija tirgus pīķa gadi, kad armatūra maksāja 1000 dolāru par tonnu un visi metalurģijas uzņēmumi strādāja ar kolosālu peļņu. Ja Liepājas metalurga rekonstrukcija tiktu pabeigta šajā laikā, neviens valsts garantiju neprasītu. Taču atceraties, ka pasaulē notika krīze, kas 2008. gadā vispirms skāra banku sektoru, bet pēc tam pārgāja arī uz rūpniecību. Krīze mums neļāva pabeigt šo rekonstrukcijas projektu kopā ar Siemens. Un, paldies Dievam, no vienas puses! Banka Fortis, pēc tam arī Raiffeisenbank "siemenam" atteica mūsu kopējā projekta finansējumu. Mēs nonācām jau pavisam asā situācijā - vai nu slēgt Liepājas metalurgu, jo tas, ka vajag apturēt martena krāsnis, tas bija viennozīmīgi, vai arī atrast citas kompānijas, kas nav tik dārgas kā Siemens, un veikt rekonstrukciju samazinātā apjomā, lai varētu atsākt ražošanu. Esmu to teicis vairākkārt, bet daudzi to vienkārši negrib dzirdēt - kā alternatīvu Siemens mēs atradām itāļu STG Group S.p.A, un tāpēc dabīgi, ka nāca Itālijas banka UniCredit, kura taču nefinansēja Liepājas metalurgu, tā finansēja Itālijas kompāniju STG Group - piegādātāju.
Tātad UniCredit nemaz neskaitīja naudu Liepājas metalurgam?
Pilnīgi pareizi. Liepājas metalurgs šo naudu nesaņēma. Visi šie 82 miljoni gāja uz STG. Taču vēl bija vajadzīga apdrošināšanas kompānija. Un arī apdrošināšanas kompānija tika piesaistīta no Itālijas. Mums nebija alternatīvas - vai nu mēs būvējam kopā ar itāļu konsorciju, vai taisām rūpnīcu ciet. Taču itāļi mums izvirzīja stingru nosacījumu, lai būtu valsts galvojums. Tāpēc mēs vērsāmies Saeimā, un Liepājas Saeimas deputātu grupa griezās pie valdības ar lūgumu pēc valsts garantijas. Ja valdība valsts garantiju nedotu, itāļu konsorcijs no sadarbības ar mums atteiktos, Liepājas metalurgs netiktu rekonstruēts un būtu pilnībā aiztaisīts ciet jau 2010. gadā. Uzskatu, ka mēs visu izdarījām pareizi - mēs rekonstruējām rūpnīcu. Taču tāpat kā visi investori, kas investēja krīzes laikā - un tāds arī ir likums, ka vajag investēt krīzes laikā, - mēs cerējām, ka 2011. gadā krīzei vajag beigties. Un tad mēs Liepājas metalurgā ar savām jaunajām tehnoloģijām sekmīgi ražosim un konkurēsim tirgū. Jo mēs piesaistījām arī vācu kompāniju FUCHS, kas nodrošina pašu modernāko metāllūžņu krāsns tehnoloģiju. Un protams, ka mums bija pārliecība, ka pēc krīzes mēs ar savu pašu modernāko tehnoloģiju pasaulē darbosimies sekmīgi, ka varēsim atgriezt kredītu, nodrošināt darba vietas. Tāda krīze pasaules metalurģijā nav bijusi kopš trīsdesmitajiem gadiem, krīzes un samazinājuma cikls metalurģijas nozarē parasti ir kādi trīs gadi, taču kopš 2008. gada ir pagājuši jau pieci gadi un krīze nebeidzas.
Kāda šodien ir Liepājas metalurga situācija ?
2012. gadā ražošanā mēs praktiski sasniedzām projektēto jaudu, kas ir 860 tūkstoši tonnu tērauda gadā. Tā pasaules praksē metalurģijas projektos parasti pat nemēdz būt, ka jaunos projektos jau pirmajā tiek sasniegta projektētā jauda. Jo vienmēr jaunos projektos rodas neizbēgamas tehniskas problēmas, kas ir saistītas ar darba uzsākšanu. Bet mēs visas tās atrisinājām gada laikā. Bet mums - tāpat kā visiem metalurgiem - tas bija pilnīgi negaidīti, ka 2012. gadā metalurģijas tirgus pasaulē nobruka vēl vairāk un krīze kļuva vēl dziļāka. Un tas, īpaši pie mums, bija saistīts ar krīzi būvniecības nozarē. Uzņēmuma galvenā produkcija ir tērauda armatūra, kas tiek izmantota dzelzsbetona konstrukciju izgatavošanā. Tāpēc mēs esam cieši piesieti būvniecības nozarei pasaulē. Un mums par nelaimi, it īpaši 2012. gada otrajā pusgadā, būvniecības nozares kritums pasaulē vēl vairāk paātrinājās. Faktiski visas pasaules lielās metalurģiskās rūpnīcas, kas ražo astoņus miljonus tonnu, 14 miljonus tonnu gadā, un arī mēs tā saucamie mazuļi, kas ražo ap vienu miljonu tonnu, mēs visi nonācām zaudējumos. Un mums visiem pasaules metalurģiskajiem uzņēmumiem tagad galvenais ir izdzīvošanas jautājums. Tagad ir viens jautājums - cik ilgi šī krīze turpināsies, un kas to spēs izdzīvot? Kam ir kādas iespējas, resursi? Visas metalurģiskās kompānijas vēršas pēc palīdzības pie savām valdībām, pie savām bankām. Un visas lielākās pasaules kompānijas saņēma palīdzību gan no savām valdībām, gan no bankām. Visām galvenā problēma ir pārkreditēšanās, jo problēma ir apgrozījuma līdzekļi - visiem metalurgiem. Kas spēj nodrošināt apgrozījuma līdzekļus, tas turpina strādāt. Diemžēl mums pēc jaunās rūpnīcas palaišanas kredītlīnijas bija palikušas tāda pašā apjomā, kā bija tad, kad ražojām martena krāsnīs 530 tūkstošus tonnu. Un tad bankas mums deva 23 miljonu kredītlīniju, kas bija aptuveni mūsu mēneša budžets, kas bija kaut kur 22 miljoni latu. Taču mūsu mēneša budžets pēc rekonstrukcijas izauga līdz 28 miljoniem latu, un mēs jau smakām nost, jo mums trūka tekošo līdzekļu. Taču bankas mums atteica.
Kāpēc jums bankas nedeva naudu, uzņēmumam taču ir lieli aktīvi, liela naudas plūsma, liela kredītvēsture?
Pilnīgi pareizi. Bet visa jaunā iekārta bija ieķīlāta Uni-Credit. Tāpēc mums nebija brīvu ķīlu. Un bankas to ļoti labi saprata un redzēja. Bet naudu nedeva. Ja mums būtu pietiekamas banku kredītlīnijas, mēs izdzīvotu.
Vai Liepājas metalurgam ir tirgus?
Mums bija un ir tirgus. Taču viena lieta ir pārdot 530 tūkstošus tonnu, cita jau 860 tūkstošus tonnu. Tāpēc Eiropas tirgus mums kļuva par mazu. Bet ASV tirgu mums slēdza antidempinga procesa dēļ, kur, starp citu, mēs turpinām cīņu. Mēs cīnāmies šajā antidempinga procesā, un šajā gadā notiks lietas izskatīšana, lai mēs varētu atgriezties ASV tirgū. Bet pašlaik tas mums ir ciet. Tāpēc mēs bijām spiesti pārdot daļu savas produkcijas Alžīrijā, kur cenas ir neizdevīgas un zemākas nekā Eiropā. Bet mums bija nepieciešams nodrošināt jebkādu naudas plūsmu. Ja mums būtu 35 miljonu kredītlīnija, mēs pirktu lūžņus tad, kad izdevīgāk, nevis tad, kad ir nauda, un pārdotu, kad izdevīgāk, nevis tikai, lai dabūtu naudu, taču tādas kredītlīnijas mums nebija. Viss šis problēmu komplekss radīju mums milzīgus sarežģījumus. Un tad vēl kā papildu slogs uz mums uzgūlās "zaļā komponente". Mēs nekad neesam teikuši, ka OIK ir visu mūsu problēmu sakne, bet tas ir milzīgs apgrūtinājums. 2012. gadā mēs OIK dēļ samaksājām 5,8 miljonus latu, bet 2013. gadā mums ir jāmaksā jau 10 miljoni latu.
Vai tad citām metalurģiskajām rūpnīcām Eiropā nav jāmaksā tāda pati "zaļā komponente", jo tā ir ES politikas sastāvdaļa?
Tur jau tā lieta! Citās Eiropas valstīs mūsu konkurentiem ir pilnīgi citi tarifi. Lielbritānijā šis OIK maksājums ir piecas reizes mazāks nekā mums. Tas, kas mums ir jāmaksā no 1. aprīļa, ir vispār nesalīdzināmi ar to, ko par "zaļo komponenti" maksā valstīs, kas ir mūsu tiešie konkurenti. Visi šie apgrūtinājumi kopā ar metāla tirgus sabrukumu pasaulē radīja situāciju, kuru mēs neizturējām. Tāpēc mēs vērsāmies pie valdības pēc palīdzības. Jau pagājušā gada maijā. Gads ir pagājis, bet mēs sagaidījuši neesam neko.
Taču jūs sagaidījāt pretterorisma vienību Omega...
Tas gan. Pilnīgi precīzi. Šodien ražošana ir apturēta. Pēdējo apjomu no rūpnīcas izlaidām 10. maijā. Šodien esam saglabājuši darbiniekus. Lielākā cilvēku daļa ir palaista atvaļinājumā. Aptuveni 200 ir atlaisti uz abpusējas vienošanās pamata, bet tie nav tehnologi. Taču ilgstoši cilvēki bez darba palikt nevar. Viņi brauks prom. Baltijas valstīs nav citu metalurģijas rūpnīcu, kur viņiem strādāt. Mums visvairāk rūp vadošie speciālisti, inženieri. Tie taču ir atslēgas, tehnologi, cilvēki, kas nodrošina tehnoloģisko procesu. Tie ir cilvēki vecumā no 25 līdz 40 gadiem, un viņi pašlaik meklē darbu. Protams, ka ārzemēs. Un, protams, ka viņi arī atradīs darbu, jo ir augsti kvalificēti speciālisti. Un tie nav nekādi 500 cilvēki, tie ir augstākais 50 cilvēki. Taču, ja mēs zaudēsim viņus, tad gan baidos, ka nozari atjaunot būs grūti pat tad, ja nauda atradīsies. Cik ilgi cilvēki var gaidīt bez darba? Mēnesi, divus... un viņi sāks meklēt darbu citur. Tāpēc nozares saglabāšanai kritiski svarīga ir rūpnīcas darba atsākšana iespējami ātrā laikā. Rūpnīca ilgi nevar stāvēt ciet.
Kā, pēc jūsu domām, Liepājas metalurgs var atsākt darbu, kādi ir risinājumi?
Ir vajadzīgi tekošie naudas līdzekļi. Ir absolūti pareizi, ka ir izveidots kreditoru klubs, kuru koordinē Prudentia. Tas var būt reāls Liepājas metalurga glābiņš, jo tur ietilpst Valsts kase, Latvenergo, banka Citadele, SEB, Stemcor. Bet pats lielākais kreditors viennozīmīgi ir Valsts kase. Tāpēc uzskatu, ka Liepājas metalurga glābšana ir valsts rokās. Tāpēc arī mēs piekritām savu akciju paketes pārdošanai kreditoru klubam par vienu latu, parādu kapitalizācijai, taču ar noteikumu, kas tiek ierakstīts līgumā, - kreditori tūlīt pat nodrošina, ka Liepājas metalurgs tūlīt pat atjauno naudas plūsmu, lai rūpnīca varētu sākt darbu. Savukārt tas, kas tiek pļāpāts caur presi, ka varētu būt investors, kas 24 stundu laikā var atjaunot rūpnīcas darbu, ir pilnīgas muļķības. Reāli, ja rūpnīca pat saņem naudu šodien, ir vajadzīgas 4-5 nedēļas, lai sāktu darbu. Jo ir nepieciešams kaut vai iepirkt izejvielas, kas nenotiek vienā dienā.
Visu interviju lasiet Dienas pirmdienas numurā!