Raksts noslēdzas ar vēsti par šī preču (?!) segmenta jauno mārketinga akciju «pērciet dievmaizīti komplektā ar altārvīnu!». Nu jā... Nevienam neko nevar pārmest, tomēr ir tāda neērtības sajūta, ka kāds cilvēkiem intīmi ļoti svarīgs simbols tiek vulgarizēts, pazemots. Un tā droši vien ir ar simboliem vispār (atcerēsimies kaut mazliet nievīgi ironisko apzīmējumu «auseklīši», kas radās šī simbola plašas lietošanas vietā un nevietā rezultātā).
Minētās publikācijas izlasīšana sakrita ar pārdomām par tēmu: vajag/nevajag kaut kādu kampaņu gaidāmā referenduma kontekstā. No vienas puses, it kā loģiski būtu, ja šādu aktivitāšu (neatkarīgi no tā - politiķu vai vienkārši patriotisku cilvēku rīkotu) sastāvdaļa būtu Latvijas simbolu, atpazīstamu tēlu izmantošana, jo tieši tā jau var uzrunāt cilvēku sirdi. No otras puses, nepatīkami, ka nāksies šo vārdos nenoformulējamo sakņu, piederības sajūtu tiražēt informatīvajā, zīmju telpā, kur tik daudz politiska aprēķina, apzinātas provocēšanas un pilnīgi cits skatījums uz vēsturi. Kā apliecināt dzimtenes mīlestību bez lozungiem, salkanības, aizvainota kareivīguma? Pašsaprotamo pierādīt, apliecināt nereti ir visgrūtāk. Droši vien atbildes, viedokļi ir neizbēgami dažādi. Tādēļ būsim iecietīgi, ja kaut kas liksies panaivs, pārāk skaļš vai sentimentāls. Tikpat bezjēdzīgi, kā sacensties dievbijīgumā, ir sacensties pareizākā patriotismā.