Ziedojot algu skolām, Valsts prezidents nav izvēlējies pareizo veidu, kā palīdzēt

Aigars Freimanis, sociologs: Mēs zinām iemeslus, kāpēc prezidents ziedo savu algu, – viņš ir viens no labāk atalgotajiem pensionāriem Latvijā. Šis lēmums ir pievilcīgs un norāda, ka prezidents orientējas uz jauno paaudzi. Grūti vērtēt, cik tajā ir PR, cik patiesības, bet ziņa ir pozitīva. Vai šādi tiek celta viņa popularitāte? Pirmajā brīdī – jā, bet agri vai vēlu šāda ziedošana kļūst pierasta. Viņš nevairās arī no sentimentālām izpausmēm. Raudāšana ir dabiska, jo šādus smalkus, neveiksmīgus iestudējumus vairākas reizes neatkārto. Iespējams, ziedojums ir veids, kā viņš novērš iespējamās runas par lielo pensiju.

Ilga Kreituse, Rīgas Stradiņa universitātes profesore: Jebkurai skolai, kas saņem ziedojumu, šis ir pozitīvs žests. Kāpēc viņš nav saglabājis amatpersonas algu un neziedo pensiju? Tas būtu atvieglojums valsts budžetam un pierādījums, ka prezidents var dzīvot ar to, ko saņem, strādājot valsts darbu. Tas ir viegls un populistisks veids, kā prezidents izvēlējies ziedot naudu. Pareizāk būtu izveidot fondu, kur šo summu novadīt konkrētiem cilvēkbērniem, skolām vai pasākumiem. Jādara līdzīgi kā ar stipendiju fondiem – iegulda naudu un mērķtiecīgi seko līdzi tam, kā tā tiek izmantota.

Ojārs Skudra, Latvijas Universitātes asociētais profesors: Ja ņem vērā, ka prezidents saņem ļoti cienījamu pensiju, kas stipri atšķiras no iepriekšējiem atjaunotnes prezidentiem, to var interpretēt kā apzinātu mērķtiecīgu labdarību, no vienas puses. No otras – neatkarīgi no tā, vai, pirms izšķirties par šādu lēmumu, viņš konsultējies ar sabiedrisko attiecību speciālistiem vai nav, skaidrs, ka no sabiedrisko attiecību prakses viedokļa tas vērtējams kā pozitīva tēla veidojošs pasākums. Labāk būtu, ja prezidents būtu nodibinājis savu fondu, kas nodarbojas ar labdarību un naudas pārraudzīšanu.