Fragments no intervijas:
Ko Hilarijas Klintones vai Donalda Trampa ievēlēšana nozīmēs ASV ekonomikas politikā, un kā tas atsauksies Eiropā?
Galvenā transatlantiskā iniciatīva ekonomikā ir brīvās tirdzniecības līgums (TTIP), tomēr tas nav ASV politiskajā fokusā. Parasti pret brīvās tirdzniecības līgumiem galvenie argumenti ir par darba vietām, patērētāju tiesībām un vides aizsardzību – par šiem standartiem. Eiropā arguments ir, ka amerikāņi ar TTIP pazeminās vietējos standartus, lai gan ASV ir vēl vairāk šādu standartu, kas TTIP nemaz nav atsegti, tāpēc tie ir tikai stereotipi.
Amerikāņiem ir saprotamas eiropiešu bažas un Eiropas augstie standarti, jo mums pašiem tādi ir, tāpēc TTIP tiek ņemtas vērā gan arodbiedrības, gan patērētāju interešu un vides aizstāvju grupas, un tie patiesībā nav strīdīgi punkti. Problēma ir tajā, ka runas par starptautisko tirdzniecību pašlaik ir tik negatīvas, ka es vienkārši neredzu iespēju jaunai un ambiciozai ekonomikas politikas dienaskārtībai starptautiskajās attiecībās.
Vienīgais veids, kā mums varētu rasties tāda jauna un pozitīva darba kārtība tirdzniecības sarunām ar Eiropu, ir Klintones uzvara. Tad jau pēc Vācijas un Francijas vēlēšanām nākamgad viņa varētu eiropiešiem teikt: es saprotu jūsu cilvēku bažas par strādniekiem, patērētājiem un vidi, un mēs tām piekrītam – tās patiesībā atbilst progresīvai demokrātu rīcībpolitikai. Arī mēs ASV gribam līgumu jaunā kvalitātē, kur vairs nevienam nav aizdomu, ka tirdzniecības starpnieki diskutē par zemākiem standartiem, bet gan kur regulatori dalās ar datiem par saviem drošības standartiem, un mēs kopā veidojam augstus standartus visai pasaulei.
Runa jau nav par izvēli starp Amerikas vai Eiropas standartiem, bet gan par to, ka mēs būsim spiesti pieņemt Ķīnas standartus. Tā ir patiesība par mūsu izvēli, un neviens no mums – ne ASV, ne ES ‒ vieni paši pret šādu izvēli un tādu spiedienu nenoturēsimies. Neviena Rietumu valsts saviem spēkiem pret to nenoturēsies. Tikai kopā mums ir, es teiktu, iespējas logs, ka mēs varētu nostiprināties kā standartu noteicēji, nevis būt standartu pieņēmēji jau drīzā nākotnē.
Klintones retorikā ir daudz sociālo uzsvaru, lai tādas dusmas mazinātu, tomēr arī Eiropā, piemēram, Polijā, ir redzams, ka tas nav tik vienkārši, tāpēc krīt valdība ar visu iepriekšējā laika politisko kultūru. Tātad – ja nu tomēr Tramps?
Ja nu tomēr Tramps, tad eiropiešiem būs jānāk klajā ar ļoti skaidru un spēcīgu vēsti: mēs esam jūsu vislabākie sabiedrotie; jebkas, ko vien jūs gribat pasaulē sasniegt, izdosies labāk un lētāk kopā ar mums; jums nevajag vēl problēmas ar savu labāko partneri, kad jums jau tāpat ir visas tās pārējās problēmas. Lūdzu, strādāsim kopā! Mēs pildīsim savu daļu aizsardzībā, mēs pieliksim trūkstošo savām aizsardzības investīcijām, un mēs būsim ASV labākais sabiedrotais arī aizsardzībā. Bet – jums ir jāstrādā kopā ar mums; tikai paliekam kopā.
Šai vēstij ir jābūt skaidrai, tai ir jābūt vienotai, un tai ir jābūt operatīvai, un es neesmu drošs, ka Eiropa... Vienvārdsakot, jūs nevarat gaidīt līdz inaugurācijai janvārī – tas viss ir jāizdara jau novembrī.
Trampa ievēlēšana izklausās pēc laba plāna, kā sapurināt ES ārējo dienestu. Nekas jau nemainās bez labas krīzes.
Tā ir. Tramps nāk no darījumu vides; viņš ir biznesmenis, un viņa jautājums būs – kāds ir jaunais līgums?
Objektīvi vērtējot Kongresa, Senāta un administrācijas aparāta varu, cik daudz būtu atkarīgs no Trampa kā prezidenta ambīcijām?
Skatoties no malas, ASV prezidenta vara šķiet ļoti liela. Skatoties no valsts iekšienes, mums tomēr ir ļoti spēcīga līdzsvarošanas sistēma (checks and balances).
Visu interviju lasiet pirmdienas, 7. novembra, laikrakstā Dienas Bizness!