«Saulei lecot, mēs vērojām, kā mūrnieki sāka uz ielas likt betona bluķus, apmeta tos ar javu un turpināja nākamo kārtu,» atmiņās ar The Local dalās 70 gadu vecais Rasels Svensons, kurš no 1960. līdz 1962. gadam pildīja dienesta pienākumus Berlīnē.
«Tā bija kā simboliska siena, proti, to varētu viegli nogāzt,» būvi pirmajās dienās atceras bijušais kareivis. Jauno barjeru sargāja krievu tanki, un spēkos mazākā Rietumu puse neticīgi nolūkojās, kā Berlīne tiek sadalīta divās daļās, nolaižot pēckara pasaules dzelzs priekškaru starp PSRS vasaļiem un pārējo Eiropu.
Nāves joslas dzimšana
Šajā sestdienā aprit 50 gadu kopš dzelzs priekškara spilgtākā simbola - Berlīnes mūra - celtniecības sākuma. Tieši pirms pusgadsimta Austrumvācija sāka īstenot sevišķi slepeno plānu Operācija Roze, kurā tika iesaistīti desmitiem tūkstošu kareivju un strādnieku.
Līdz 1961. gada augustam vairāk nekā 2,5 miljoni no 19 miljoniem Austrumvācijas iedzīvotāju bija devušies uz Rietumiem. Turklāt bēgļu plūdi nemazinājās. Ik dienas līdz pat trim tūkstošiem pameta dzimteni, liekot komunistiskajai varai baidīties, ka valsts kļūs tukša. Lai gan vēl divus mēnešus pirms tam Austrumvācijas jeb Vācijas Demokrātiskās Republikas (VDR) komunistiskā režīma līderis Valters Ulbrihts noliedza fiziskas robežšķirtnes būvniecības plānus, pirms pusgadsimta tika likti pamati tam, kas nākamo 28 gadu garumā kļuva par vienu no necaurejamākajām robežām pasaulē.
Sākotnēji mūra būvē režīms izmantoja it visus materiālus, kas gadījās pa rokai: dzeloņstieples, ķieģeļus, betonu un pat koka plāksnes. Taču laika gaitā siena pārvērtās par stingri nocietinātu robežu, kas augstumā sasniedza 3,6 metrus un stiepās vairāk nekā 155 kilometru garumā, no kuriem 43 kilometri aptvēra Rietumberlīni, kas bija kļuvusi par galveno bēgšanas punktu visiem, kuri kāroja pamest padomju teritorijas. Mūri ieskāva sargtorņi un uzraudzīja kareivji, kuru uzdevums bija neļaut nevienam pārbēgt uz Rietumiem.
Nāve draudēja ikvienam, kurš uzdrošinātos šķērsot robežu. Ne velti robeža starp varas noteikto drošības zonu un mūri Austrumvācijas pusē tika dēvēta par nāves joslu. Zināms, ka, mēģinot to šķērsot, bojā gājuši vismaz 136 cilvēki, tostarp deviņi bērni. Taču vēsturnieki domā, ka bēgšanas mēģinājumi prasījuši 600-700 cilvēku dzīvību, raksta AFP.
Aizliedz kontaktus
Vācieši bija sašutuši par Berlīnes mūri, kas vienas nakts laikā izpostīja neskaitāmas ģimenes un šķīra tās teju uz trim desmitgadēm. Rietumberlīnē pie mūra tika rīkotas demonstrācijas, un toreizējais Rietumberlīnes mērs Villijs Brants vainoja amerikāņus, ka tie pieļāvuši robežas celtniecību.
Austrumu pusei VDR vara liedza uzturēt kontaktus ar Rietumiem. Sargiem tika stingri pieteikts dokumentēt ikvienu komunikācijas mēģinājumu. Par piemiņu Berlīnes mūra celtniecības piecdesmitgadei Berlīnē atklātajā izstādē The Other View/Cits skats eksponētas fotogrāfijas, ko uzņēmuši Austrumvācijas kareivji, norāda Bloomberg. Tās papildina sargu pieraksti. «Nordgrābene, 12.40. Divi rietumberlīniešu celtnieki novilka bikses un parādīja robežsargiem kailu pēcpusi,» vēsta kāds ieraksts. «Pūderiela, 11.30. Vīrietis pārmet pār sienu Bild laikrakstus,» norādīts neskaitāmos kareivju pierakstos, kuros izteikti aicinājumi bēgt, uzskaitīti pārmestās pārtikas krājumi un dokumentēti citi rietumberlīniešu saskarsmes mēģinājumi. Piekļūšana mūrim bija ierobežota tikai VDR pusē.
Atjauno mūra fragmentus
Vācija Berlīnes mūra 50. gadskārtu atzīmēs ar klusuma brīdi, kurā pieminēs cilvēkus, kas zaudējuši dzīvību, mēģinot šķērsot robežu. Piemiņas pasākumā Berlīnes mūra memoriāla vietā, kur saglabājušies vieni no nedaudzajiem mūra fragmentiem, piedalīsies arī kanclere Angela Merkele un prezidents Kristiāns Vulfs.
Pilsētā plānota plaša piemiņas pasākumu programma, par pieredzēto stāstīs mūra celtniecības aculiecinieki un cilvēki, kas palīdzēja ļaudīm izbēgt no Austrumvācijas. Notiks upuru biogrāfiju lasījumi, koncerti, durvis vērušas vairākas piemiņas izstādes.
Vācijā norit mūra atjaunošanas kampaņa, lai saglabātu nākamajām paaudzēm un vēstures kārajiem tūristiem daļiņu no dzelzs priekškara šausmu parauga. No 1989. gadā kritušā mūra daudz kas pāri nav palicis, jo cilvēki saviļņojumā to ātri demontēja. Taču pēdējos piecos gados atjaunots ap 800 metru garš mūra fragments.
«Raugoties no šodienas perspektīvas, tūristiem būtu labāk, ja mēs būtu saglabājuši kādu garāku mūra posmu,» aģentūrai Reuters norādījis pilsētas mērs Klauss Vovereits. Tūristi bieži neizpratnē meklē dzelzs priekškara paliekas, un gados jaunie berlīnieši interesējas, kā agrāk izskatījusies pilsēta. «Toreiz mēs bijām pārāk priecīgi, redzēdami to sienu pazūdam,» uzsvēra mērs. Pilsētnieki centās nogāzt mūri līdz pamatiem, baidoties no jauna šķīruma.