The New York Times vienlaikus uzsver, ka Latvijas uzņēmēji slavē valdības pieeju, taču šaubās, ka tā varētu darboties arī citās valstīs. „Ekonomika nav zinātne. Tās lielākā daļa ir cilvēku galvās,” laikrakstam izteicies Normunds Bergs, ražotāja SAF Tehnika izpildirektors. „Zinātne saka, ka ūdens sāk vārīties pie 100 grādiem pēc Celsija, ekonomikā šādas prognozējamības nav,” viņš norādījis.
Grieķijā un Spānijā darba vietu un darba algu, kā arī valsts sniegto pakalpojumu samazinājumi noveda līdz vārīšanās temperatūrai, saniknotajiem iedzīvotājiem rīkojot biežus protestus un streikus. Savukārt Lielbritānija, Portugāle, Itālija un arī Latvijas kaimiņvalsts Lietuva tikmēr izrādīja klusu rūgšanu pret taupības pasākumiem, teikts rakstā.
„Tikmēr Latvijā, kur valdība atlaida trešo daļu ierēdņu, apgrieza algas pārējiem un krasi samazināja atbalstu slimnīcām, cilvēki lielākoties piekrita rūgtajām zālēm. Taupības pasākumu priekšgalā esošais Ministru prezidents Valdis Dombrovskis tika atkārtoti ievēlēts amatā, atšķirībā no daudziem viņa kolēģiem citās valstīs,” norāda laikraksts, kurš uzsver, ka valdības piemēram sekojuši arī privātie uzņēmumi, kas šobrīd sākuši atkal pieņemt darbā strādājošos.
Vienlaikus izdevums uzsver, ka „smagi materiālie apstākļi” joprojām ir 30,9 procentiem Latvijas iedzīvotāju un ES šis rādītājs ir sliktāks tikai Bulgārijai „Bezdarbs ir samazinājies no vairāk nekā 20 procentiem 2010. gada sākumā, taču 2012. gada trešajā ceturksnī joprojām bija 14,2 procenti, atbilstoši Eurostat informācijai, un gandrīz 17 procenti, iekļaujot arī slēpto bezdarbu. Tas ir daudz mazāk nekā 25 procenti bezdarbnieku Grieķijā un Spānijā, taču tā jebkurā gadījumā ir nopietna problēma,” raksta The New York Times.
Laikraksts arī uzskata, ka Latvijas iedzīvotāji, iespējams, kopš nacistu un padomju varas laikiem uzskata, ka neapmierinātību ar notiekošo labāk neizpaust skaļi. The New York Times atgādina, ka 1991. gadā, pēc PSRS sabrukuma, Latvijas ekonomika saruka par gandrīz 50 procentiem, tāpat Latvija piedzīvoja ievērojamus satricinājumus 1995. gadā, kad „sabruka valsts lielākā banka” un 1998. gadā, kad krīze piemeklēja Krieviju.
Savukārt kas attiecas uz patlabanējo krīzi, tad laikraksts uzskata, ka samierināšanās ar taupības pasākumiem pamatā ir arobbiedrību un strādājošo interešu aizstāvēšanas tradīciju, kā arī citām Eiropas valstīm līdzīgu kreiso politisko spēku neesamība.
Publikācijas noslēgumā The New York Times norāda, ka daudzu vienkāršo Latvijas iedzīvotāju ciešanas turpinās, un valsts ir zaudējusi ievērojamu skaitu cilvēku, kuri devušies emigrācijā, kā arī citē ekonomistus, kuri uzskata, ka taupības pasākumu vietā būtu bijuši citi risinājumi. Publikāciju izdevums noslēdz ar Stokholmas Ekonomikas skolas Rīgā pasniedzēja Mortena Hansena teikto, ka „Latvijas sniegtā mācībā ir tāda, ka nav nekādas mācības” (the lesson of what Latvia has done is that there is no lesson).