Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Dimantu asins traipi Rīgā

Čārlzu Teiloru (61) uzskata par vienu no zvērīgākajiem kara kurinātājiem Āfrikā. Pašlaik īpaša tiesa Hāgā skata apsūdzības pret Teiloru par kara noziegumiem, kas pastrādāti Sjerraleonē. Visticamāk, pēc tam notiks tiesa par noziegumiem Libērijā, kurā viņš valdīja gandrīz 20 gadu. Izmeklētāji uzskata, ka Teilors izlaupījis abas valstis un īpaši iedzīvojies no dimantu pārdošanas. Fakti liecina, ka daļu savas naudas ar kādas austriešu firmas starpniecību viņš ieguldījis nekustamajā īpašumā Latvijā.

Tūristi šurp nebrauc. Pilsoņu karš formāli beidzies pirms pieciem gadiem, un bijušais prezidents Čārlzs Teilors sēž uz apsūdzēto sola Hāgā, taču Libērijas avīzēs satraucošu ziņu netrūkst: kādā provinces pilsētiņā notikusi kārtējā šaudīšanās, kaimiņvalstī aiz restēm iesēdināts atvaļināts virsnieks — viņš izrunājies, ka libērieši plānojot atsākt karu.

Ārzemniekus Libērijā var iedalīt vairākās kategorijās: vieni ir biznesa darīšanās, dažiem ir zinātniski mērķi, vēl citi ir konsultanti, kas palīdz atjaunot valsti pēc pilnīgās sagrāves Teilora valdīšanas gados. Mazāka grupa ir starptautiskie eksperti, kuri palīdz vietējiem izsekot un notvert kara noziedzniekus, kā arī atrast, kur noslēpts kara laupījums.

Teilora režīms savulaik iedzīvojās un turpina pelnīt, investējot "asins naudu" tādos biznesos kā telekomunikācijas, transports, degvielas piegāde un nekustamie īpašumi. Mans pienesums būs dokumentācija, kā miljoniem dolāru 1990.—2000.gadā tika atmazgāti Šveicē un Austrijā, lai nogultu Austrumeiropā. Latvijā.

BEZ NEVIENA LUKSOFORA

Visiem, kas kritizē Latvijas ceļus, jāaizbrauc uz Libērijas galvaspilsētu Monroviju. Mums ir piešķirts ANO piederošs Mi­tsubishi apvidus auto, taču arī tā izpūtējs ik pa brīdim sitas pret dziļo bedru malām. Toties ietaupu simt dolāru, kas būtu jāmaksā par taksi, jo sabiedriskā autobusa no lidostas uz centru nav. Naudas jautājums tuvākajā nedēļā kļūs diezgan aktuāls, jo no bankas kartes naudu noņemt nekur nav iespējams, tāpēc nākas iztikt ar tiem nepilniem pieciem simtiem dolāru, kas man ir līdzi skaidrā naudā.

Jau kopš 1980.gada, kad tika sarīkots militārs apvērsums un nocirsta galva iepriekšējam prezidentam, Libērija ir svārstījusies starp karakungu tirāniju un anarhiju. Simtiem tūkstošu iedzīvotāju bēga uz kaimiņvalstīm, izglītotākie un uzņēmīgākie emigrēja uz ASV. Palikušo vidū nostiprinājās pārliecība, ka Libērijā attīstīt vietējo biznesu nav izdevīgi, jo tas tik un tā nākamajā slaktiņā tiks iznīcināts. Vietējās pārtikas trūkst, kokmateriālu eksports pēc brutālās izlaupīšanas agrākajos gados ir apturēts, ienesīgajiem dimantiem joprojām uzlikts tirdzniecības embargo.

Faktiski tas nozīmē, ka vietējo biznesmeņu vietā stājas ārzemnieki — tirdzniecību, nedaudzās viesnīcas un citus pakalpojumus kontrolē libānieši un indieši, kā arī amerikāņu kapitāls. Īpaši libāniešiem raksturīgi pasūtīt preces nevis vietējam ražotājam, bet importēt, piemēram, no sievas brālēna firmas Beirūtā. Viesnīcas bārā gvajaves sula nāk no Libānas, rums — arī no Libānas, bet Guiness alu importē kādas libāniešu vairumtirdziecības bāzes. Par laimi, vietējais Club Beer ir populārāks, tas liecina, ka lietas varbūt tomēr pamazām virzās uz labo pusi.

Arī visas nopietnākās būves top par ārvalstu naudu. Tā atjaunota parlamenta ēka, Tieslietu ministrija un galvenais tiesu nams. Tomēr galvenais ne vienmēr ir naudas deficīts — sajēgas trūkums mēdz būt smagāks. "Finanšu ministrija reiz kaut kur dabūja miljonu dolāru, lai izlabotu ielu apmēram jūdzes garumā," stāsta mans nolīgtais šoferis Evanss. "Viņi iztērēja to miljonu, taču beigās tā arī neko daudz neizdarīja. Tad valdība nolīga ķīniešus, un viņi sāka atjaunot pirmās ielas, kā arī ceļu uz lidostu." Cēlonis meklējams ne tik daudz piešķirtā miljona izzagšanā, bet gan divdesmit gados gandrīz pilnībā zaudētajās prasmēs tādās nozarēs kā inženierzinātnes, rūpniecība, ceļu būve. Ja konflikts ilgst 20 gadu un vidējais mūža ilgums ir tikai 45 gadi, tas nozīmē, ka sarežģītāku profesiju pieredzes pēctecība ir pārrauta. Tāpēc tagad afrikāņiem jāmācās no ķīniešiem vai citiem iebraucējiem.

Laternas Broudstrītā tieši pretī mūsu Palm Hotel ir no vienas vietas izraibinātas ar ložu caurumiem. Lifta durvis Finanšu ministrijas septītajā stāvā arī ir sašautas, taču lifts strādā. Par māju sienām vispār nav ko runāt — vietām caurumi ir aizšpaktelēti, bet citas ēkas joprojām pamestas un izdegušas. Taču ko tur daudz uztraukties par ložu pēdām, ja ielās ir daudz cilvēku ar nocirstām rokām un sprādzienos norautām kājām. Ar kruķiem, ratiņkrēslos...

PREZIDENTAM GALVU NOST!


Libērija ir netipiska Āfrikas valsts. Atšķirībā no citām teritorijām, kuras dažādos vēstures posmos kolonizējuši briti, franči, portugāļi, apdzīvojuši arābi vai būri, Libērija vienmēr kopš oficiālās pasludināšanas 1847.gadā bijusi neatkarīga republika. Valsti dibinājuši Amerikā atbrīvotie vergi, kuri izlēmuši repatriēties uz Āfriku, — patīk uzsvērt vietējiem. Faktiski gan aizpagājušā gadsimta sākumā ASV tika izveidota īpaša sabiedriskā organizācija, kas vāca naudu atbrīvoto vergu "brīvprātīgi obligātai" repatriācijai.

Rietumkrastā tika atrastas teritorijas, uz kurām vismaz oficiāli neviena Eiropas valsts nebija pieteikusi savas kolonizatoru pretenzijas, un tieši tur XIX gadsimta sākumā ieradās pirmie kuģi ar melnādainajiem amerikāņiem. Libērijas valsts iekārta ir gandrīz precīza ASV kopija — arī Libērijā ir spēcīgs prezidents, kas vada valdību (premjera amats neeksistē), parlaments ir sadalīts Senātā un Pārstāvju palātā.

"Mājās" atbraukušie vergi izveidoja dīvainu sabiedrību, kurā rūpīgi nokopēja tieši to, no kā bija bēguši. Bijušie amerikāņi un viņu pēcteči kļuva par valdošo šķiru, lai gan viņu nebija vairāk par 5% no visiem iedzīvotājiem, bet vietējās etnolingvistiskās grupas (Rietumos tās bieži vien neprecīzi sauc par ciltīm) tika atstumtas. Elitei piederošie iedibināja tradīciju doties studēt uz Ameriku, tas nodrošināja sakarus un vadošus amatus. Īstie afrikāņi bija tikai darbaspēks, kam bieži vien tika liegtas pat vēlēšanu tiesības.

Vergu pēcteču valdīšanu 1980.gadā izbeidza Semjuels Do no krahnu etnolingvistiskās grupas. Viņš pats bija ASV apmācīts jūras kājnieks, kurš kādu laiku strādājis amerikāņu armijā, bet pēc atgriešanās Libērijā kopā ar dažiem biedriem ielauzās toreizējā prezidenta Viljama Tolberta mājā un nocirta viņam galvu.

Sākumā tauta apsveica apvērsumu, jo Do kliķe cirta nost galvas ministriem un augstākajiem ierēdņiem. Nevis etnisku vai politisku motīvu dēļ, bet gan sodot par kukuļņemšanu. Turklāt Do bija "īsts" vietējais, un sabiedrība viņa nākšanu pie varas uztvēra kā vienlīdzības sākumu. Diemžēl jau pavisam drīz Do režīms kļuva vēl ļaunāks par iepriekšējo: slēdza presi, izdzenāja neval­stiskās organizācijas un ieviesa sistēmu, ka līderim tuvāko loku veidoja tikai krahnu grupas piederīgie.

Šo praksi, iespējams, stimulēja kāds atgadījums pāris gadu pēc Do nākšanas pie varas. Jaunajam, pašpasludinātajam prezidentam atbalstu izteica arī viens no jaunatnes neformālajiem līderiem — Čārlzs Teilors. Lai arī cēlies no atbrīvoto vergu pēctečiem, viņš, studēdams ASV, bija vadījis protesta demonstrāciju pret prezidentu Tolbertu, kad tas bija ieradies valsts vizītē ASV, un par to Ņujorkā nonācis aiz restēm.

Apvērsuma laikā Teilors atradās Libērijā un bez šaubīšanās pieslējās Do. Viņš savukārt Teiloru atalgoja ar atbildīgu posteni valdībā — bija jāpārrauga valsts iepirkumi. Taču jau dažus gadus vēlāk pret Teiloru tika sākta dienesta izmeklēšana gandrīz par miljona dolāru piesavināšanos. Teilors aizbēga uz ASV pie pirmās sievas, kuru bija apprecējis studiju laikā.

Amerikāņi Teiloru notvēra un uzdeva tiesai lemt par viņa izdošanu Libērijai. Taču pusotru gadu ilgo tiesāšanos Teilors atrisināja pats, kopā ar vairākiem biedriem sasiedams striķī palagus un izbēgot pa tukšas cietuma veļas mazgātavas logu.

VĒLREIZ GALVU NOST!

Kādu laiku Teilors pavadīja teroristu mācību nometnēs Lībijā, bet 1989.gada Ziemassvētkos no dumpinieku bāzes pierobežā iebruka Libērijā ar nieka 100 vīriem. Apspiestās grupas brīvprātīgi pievienojās Teilora vadītajai Nacionāli patriotiskajai frontei, kas strauji guva uzvaras. Pusgada laikā fronte jau kontrolēja pusi valsts teritorijas un drīz aplenca galvaspilsētu.

Aptuveni 500 vīru atšķēlās un izveidoja labāk apmācītu un disciplinētu vienību ­INPFL, kurai izdevās ielauzties Do mītnē un sagūstīt pašu prezidentu. Viņus vadīja Teilora bijušais tuvākais sabiedrotais Prinss Jormī Džonsons. Ar videokameru nofilmētā materiālā redzams, ka Džonsons sūc alu, kamēr viņa karavīri nogriež Do ausi. Pēc tam prezidentu izvelk dārzā, kur Džonsons viņam nocērt galvu.

Šodien Džonsons ir senators, Libērijas Senāta Aizsardzības komitejas priekšsēdētājs. "Redzi, kur Džonsona māja," uz aizžogotu kompleksu apmēram puskvartāla lielumā rāda šoferis Evanss. "Viņš tur joprojām dzīvo ar saviem bijušajiem karotājiem. Nē, tev diezin vai vajadzētu te piestāt un mēģināt sarunāt interviju ar Džonsonu."

PILSOŅU KARŠ

Do bijušie atbalstītāji aizbēga uz Gvineju un Sjerraleoni, kur izveidoja divas karojošas frakcijas. Tikmēr pašā Libērijā par varu jau cīnījās vismaz septiņi dažādi grupējumi. Teilors ieviesa jaunu praksi — lai iebaidītu civiliedzīvotājus, viņš pavēlēja nocirst rokas gan pieaugušajiem, gan bērniem. Līdz plaukstai vai līdz plecam. "Garas vai īsas piedurknes," tā Teilora frontes bandas sauca šo "izvēli", un šodien ir grūti noiet divus kvartālus pa galvaspilsētu, neredzot vismaz pāris cilvēku ar nocirstu labo roku. Ar laiku, kad tika gatavotas kārtējās viltotās vēlēšanas, roku ciršanu motivēja šādi: "Lai viņi nevarētu iet un balsot pret mums!"

"Karā mums ar katru gadu kļuva arvien ļaunāk. Cilvēki slēpās pagalmos un pagrabos, bet tad pameta pilsētas," stāsta karu no sākuma līdz beigām pārdzīvojušais Roberts. "Mēs devāmies mežos, lai vāktu augļus un kaut ko nomedītu. Gulējām dienā, jo naktī bija jāuzmanās, lai mūs nenošautu. No narkotikām apdullusī Teilora pusaudžu armija nogalināja cilvēkus ne par ko — un es "ne par ko" domāju burtiskā nozīmē. Ja tev bija tīrs krekls, tātad tas nozīmēja, ka pilnīgs bezpajumtnieks tu neesi, un tas bija pietiekams iemesls tevi nošaut. Vecākus nošāva bērnu priekšā, bērniem deva ieročus un pavēlēja nošaut tēvus. Tēvi raudādami lūdzās, lai bērni šauj, jo tas nozīmētu, ka kareivji vismaz atstātu bērnus. Pretējā gadījumā nošāva gan bērnus, gan tēvus. Visus suņus un kaķus mēs apēdām, jo cita nekā nebija ko ēst. Ja Teilora kareivji redzēja, ka mājā vēl ir suns, nāca iekšā un nošāva saimniekus, lai paši varētu nosist un apēst suni. Suns bija vērtīgāks par cilvēka dzīvību."

ASIŅAINIE DIMANTI

Neatkarīgi no nosaukuma un ideoloģijas karojošo grupējumu mērķis bija ekonomisko resursu sagrābšana. Libērijas gadījumā tie ir tropiskie kokmateriāli, dzelzsrūda, zelts un jo īpaši — dimanti. Tieši pēdējie izrādījās visvērtīgākā eksportprece: tie ir mazi, vērtīgi, tos ir viegli noslēpt, un tie nav identificējami — atšķirībā no banknošu numuriem.

Teilors un viņa fronte pirmā pilsoņu kara laikā (1989—1996) ieņēma stratēģiski svarīgākos dimantu ieguves rajonus Lofas apgabalā un kalnos, mazāk ienesīgo piekrasti atstāja citu grupējumu kontrolē. Taču īstais dimantu bizness slēpās kaimiņos — Sjerraleonē. Teilors izveidoja mākslīgu nemiernieku grupējumu RUF, kas 1992.gadā iebruka kaimiņvalstī un ātri vien sagrāba visas dimantu atradnes. Notika tas pats, kas Libērijā: laupīšana, slepkavošana, bērnu armiju veidošana, roku ciršana un izvarošana.

Arī Sjerraleonē tika piekopta "izdedzinātās zemes" taktika, pirmām kārtām vēršoties pret skolām — kara laikā tika nodedzināts vairāk nekā 1000 skolu, un vēl šodien vairāk nekā 60% iedzīvotāju ir pilnīgi vai daļēji analfabēti. Karš ar mainīgām sekmēm ilga līdz 2002.gadam, kad to oficiāli pasludināja par izbeigtu, taču līdz tam simtiem tūkstošu tika sakropļoti un vismaz 50 tūkstošu civiliedzīvotāju nogalināti.

Patlaban Čārlzs Teilors speciālajā ANO tiesā Hāgā tiek tiesāts tieši par Sjerraleonē pastrādātajiem noziegumiem. Libērijā pabeigta tikai pirmstiesas izmeklēšana. 2008.gada martā liecību Hāgas tribunālā sniedza Džozefs "Zigzags" Marzahs — Teilora nāves brigādes priekšnieks.

Prokurors: "Vai Čārlzs Teilors jums pavēlēja ēst cilvēku gaļu?"

Marzahs: "Jā, lai rādītu piemēru cilvēkiem, ka viņiem ir jābaidās."

Prokurors: "Kā jūs sagatavojāt cilvēku katlam?"

Marzahs: "Mēs aizmetām galvu. [..] Upuri parasti bija krahnu piederīgie. [..] Bija arī miera uzturētāji no Nigērijas un daži ANO cilvēki."

Prokurors: "Cik jūs apēdāt?"

Marzahs: "Dažus, bet ne daudzus. Daudziem tika izpildīts nāves sods — apmēram 68."

GĀŽ NEVIS ARMIJA, BET DAŽI EKONOMISTI

Čārlza Teilora gāšanas stāsts ir pilnīgi pretējs tam, kādus mēdz rādīt TV ziņās vai filmās. Nebija nekādu uzlidojumu no lidmašīnu bāzes kuģiem, un krastā neizcēlās jūras kājnieku desants. To ko nespēja miera uzturētāju bataljoni un karotāju tūkstoši, paveica daži ekonomikas analītiķi.

"Mēs dažreiz esam žurnālisti, dažreiz — aktīvisti, dažreiz — maskējušies policisti," raksturo organizācijas Global Witness galvenais kampaņas īstenotājs Alekss Jērzlijs, kuru jau agrāk biju saticis Londonā. Viņa organizācijas galvenais mērķis jebkurā karu plosītā valstī ir pārtraukt dabas resursu izlaupīšanu, lai vairs nebūtu pieejami līdzekļi karadarbības un genocīda finansēšanai.

Libērijas un Sjerraleones gadījumā Global Witness mērķis bija pārtraukt asiņaino dimantu tirdzniecību. Organizācija nāca klajā ar iniciatīvu, kas tagad pazīstama kā Kimberlijas process un ko ratificējusi lielākā daļa pasaules valstu, arī Latvija. Saskaņā ar šo procesu katram dimantam nepieciešams sertifikāts par legālu izcelsmi. Bez tā dimantus teorētiski vairs nav iespējams pārdot. Tas dažu gadu laikā asiņaino dimantu īpatsvaru pasaules tirgū samazināja četrkārtīgi, un Teiloram vairs nebija iespējams finansēt karadarbību — vispirms Sjerraleonē, bet 2003.gadā krita viņa režīms arī Libērijā. Global Witness tika izvirzīta Nobela Miera prēmijai.

Atšķirībā no daudzām citām organizācijām Global Witness tiek finansēta nevis no korporatīvajiem un privātajiem ziedojumiem, bet gan no vairāku rietumvalstu valdību pastāvīgajām stipendijām, kā arī privātiem labdarības fondiem. Tas nozīmē, ka atšķirībā, piemēram, no Amnesty International, Greenpeace un Human Rights Watch, tai mazāk jānodarbojas ar pašreklāmu.

Vairāk enerģijas var veltīt pasaules informēšanai par patiesajiem posta cēloņiem un lielumu trešās pasaules valstīs. Tā tapa pieciem Oskariem nominētā filma Asiņainais dimants ar Leonardo di Kaprio galvenajā lomā. Alekss Jērzlijs no Global Witness ir filmas zinātniskais konsultants.

SIA PILSOŅU KARŠ


Kopš pilsoņu karu izbeigšanas 2003.gadā un pirmajām godīgajām prezidenta vēlēšanām (tajās uzvarēja Hārvardas ekonomiste Elena Džonsone-Sērlīfa, atstājot aiz sevis Libērijas futbola izlases treneri bijušo pasaules gada labāko futbolistu Džordžu Veu) libērieši ir apņēmušies jautājumus izšķirt demokrātiski un likumīgi. Kamēr Hāgā Teiloru jau tiesā starptautisks tribunāls, pašā Libērijā īpaša Taisnības un samierināšanas komisija vēl tikai veic kara noziegumu sākotnējo apkopošanu un izmeklēšanu. Līdzīga komisija pirmoreiz tika izveidota pēc aparteīda sabrukuma Dienvidāfrikas Republikā. Tā iedrošina ikvienu cietušo vai liecinieku sniegt paziņojumus. Lai nebiedētu cilvēkus, tos dēvē par "pienesumiem". Tos pieraksta, lai vēlāk izmantotu tiesā kā liecības.

Kad jānopratina liecinieki un eksperti kādā konkrētā jomā, tiek rīkotas nedēļu ilgas atklātās sēdes, kas noris Republikas simtgades paviljonā — 1947.gadā uzbūvētā zālē, kurā notiek arī prezidenta zvēresta nodošana un citi nacionālas nozīmes pasākumi. Šī zāle ir tik nozīmīga, ka pat Teilors savas valdīšanas zenītā neuzdrošinājās to sagraut, tāpēc tā ir viena no nedaudzajām karadarbības neskartajām ēkām.

Pirms manis komisija ieplānojusi noklausīties pašreizējo Libērijas ekonomikas un plānošanas ministru, kurš ir aizķēries darbā. Kad beidzot ierodas, mēģina analizēt, kāpēc viena no 80.?gadu sākumā dzīves līmeņa ziņā visattīstītākajām Āfrikas valstīm nodevās iznīcinošam pilsoņu karam. "Valstī ar tik labu klimatu — nav vajadzīgs kurināmais, mājas ir viegli būvētas un lētas, pārtika pašu ražota — ir vairāk nekā pietiekami. Bet tad mēs visi sajukām prātā."

Mani Taisnības un samierināšanas komisija nolīgusi kā vienu no starptautiskajiem ekspertiem Teilora naudas izsekošanai Eiropā. Pirmais pienesums ir ieroču kontrabandista Rudžjēro D"Onofrio atzīšanās, kuru viņš 1995.gadā sniedza itāļu izmeklētājam maršalam Vinčenco Vakiāno. Nosēdējis nakti aiz restēm, viņš saprata, ka bez vaļsirdīgas atzīšanās ārā netiks. D"Onofrio ir itāļu izcelsmes amerikānis un bijušais Centrālās izlūkošanas pārvaldes aģents, kurš pēc pensionēšanās atgriezās Itālijā un sāka ievērojamu ieroču kontrabandas un finanšu mahināciju biznesu — ķērās pie lietām, kādas pirms tam pats bija apkarojis.

1997.gadā pirms izmeklēšanas pabeigšanas D"Onofrio nomira, viņu tiesāt nepaspēja. Nolasu komisijai D"Onofrio liecību angliski pilnā apjomā un pēc tam turpinu stāstīt, kur un kā atmazgāta ieroču kontrabandā iegūtā peļņa.

LIBĒRIJA—CĪRIHE—RĪGA

Itāļu maršals Vakiāno savulaik ir paveicis titānisku darbu izsekojot, noklausoties un nopratinot. 1994.gada pavasarī Cīrihē sapulcējās visas galvenās figūras kontrabandas darījumos. Neviena no tām nezināja, ka vietējā policija pēc maršala lūguma skrupulozi izseko katru kustību — kādās viesnīcās apmetušies, kurš ar kuru tiekas, ar kādām mašīnām brauc, kam zvana. Saliekot kopā šos datus ar vēlāk kratīšanās atņemtajiem dokumentiem, radās skaidrība.

Lai Teiloram un itālim D"Onofrio piederošā IBC International BusinessConsult varētu pārdot dimantus un iegādāties ieročus, aizsegam tika izmantota vēl viena ārzonas kompānija — SWIFT International Business Services, kura reģistrēta Monreālā un kuras direktors bija ASV pilsonis Deniss A.Mūrbijs. Šai kompānijai pavisam legāli piederēja daži rubīni un citi dārgakmeņi, kas atradās seifā Amerikā. Iekrišanas gadījumā varētu teikt, ka konfliktu zonu dimanti nāk no šī seifa.

Lai jauktu pēdas, nauda cirkulēja caur ārzonas firmu Dublinā, bet dimanti juveliermākslas galvaspilsētā Antverpenē nonāca ar kādas Nīderlandes firmas starpniecību.

Bulgāru ieroču pārdevēji uz savas tautietes Mirjamas Zelenas vārda atvēra divas pastkastīšu firmas Cīrihē un Parīzē — Z.E.L.M. Investments un Z.E.L.M. Enterprises. Lai iegūtu daļu no dimantiem, viņi ļāva, lai dimanti uzkrājas šajās kompānijās un tad nopirka nevis dimantus (tas būtu aizdomīgi), bet gan pārņēma kapitāldaļas 100% apmērā (tas ir elementārs civiltiesisks darījums), tādā veidā iegūstot savā īpašumā firmas līdz ar visiem tām piederošajiem dimantiem. Vissarežģītākā plāna daļa bija skaidras naudas iegūšana. Visi šajā dimantu un ieroču darījumu ķēdē ietilpstošie uzņēmumi bija neuzticami ofšori ar pāris mārciņu apmaksāto pamatkapitālu, un neviena kredītiestāde nebija ar mieru kreditēt šādu šaubīgu komersantu vēl šaubīgākos darījumus. Tāpēc šīs firmas noslēdza pilnas finanšu pārstāvniecības jeb fiduciāro līgumu ar Cīrihes kompāniju Merohaus Verwaltungs AG, kas bija dibināta jau 70.gados, piederēja vietējam kapitālam, strādāja stabili un nebija iesaistīta nekādos skandālos. Lai nomaskētu darījumus un lielus naudas pārskaitījumus, tika atrasti divi brālēni itāļi, kas it kā nodarbojās ar to, ka piesaistīja no bankām kredītlīnijas un tad šīs banku garantijas pārdeva tālāk. Pašām par sevi šādām garantijām (banku piekrišanai kreditēt biznesu), protams, nebija nekādas vērtības, taču tā saukto kredītvēstuļu pārdošana deva iespēju piesegt naudas pārskaitījumus.

Piemēram, viena darījuma īss atstāsts ir šāds: 1994.gada 14.janvārī Z.E.L.M. Investment, kuras vārdā darbojās kompānija Merohaus Verwaltungs, nokārtoja kredītvēstuli vienam no itāļu brālēniem. Šīs finanses tika novirzītas uz Dublinā reģistrēto ofšoru. Nākamajā dienā Parīzē reģistrētais Z.E.L.M. Enterprises pārdeva kravu, kas tika raksturota kā "citroni, apelsīni un olīvas". Saskaņā ar D"Onofrio vaļsirdīgo atzīšanos tas bija dimantu tirdzniecības aizsegs.

Kad pēc maršala Vakiāno izmeklēšanas sākās pirmie aresti un par to rakstīja gan Itālijas, gan Šveices prese, līdz tam izveidotā struktūra kļuva neizmantojama. Tomēr "nelegālā finansējuma aprites centrāle" (kā to nodēvēja izmeklēšanas tiesnesis) Merohaus Verwaltungs ieguva jaunu dzīvību — 2000.gadā tā izveidoja jaunu starptautisko struktūru: nodibināja meitasuzņēmumu Austrijā PMT Realkanzlei Immobilien GmbH un SIA PMT Balticum Rīgā, bet pati mainīja nosaukumu uz PMT International AG.

Firma Rīgā ir reģistrēta 2000.gada 19.maijā, un tās dibinātājs un simtprocentīgs īpašnieks ir Austrijas uzņēmums. Šī firma izveidoja vēl vienu apakšstruktūru — SIA PMT Invest. Abu kompāniju investīcijas un kopējie aktīvi Latvijā lēšami vismaz sešu miljonu dolāru apmērā. Kā liecina ieraksti zemesgrāmatā, PMT pieder vai kādu brīdi piederējuši šādi ekskluzīvi nekustamie īpašumi — gandrīz visi Ķīpsalā —, daļa no tiem šobrīd jau ir pārdoti vai tiek izīrēti:

Enkura ielā 2 un 6;

Balasta dambī 24, 54, 60 un 68;

Ogļu ielā 6 un 8

Zvejnieku ielā 5a, 10, 12 un vēl divi īpašumi šajā ielā ar nenorādītu adresi (ir tikai kadastra numuri);

Kaiju ielā 4;

Kojusalas ielā 11—10;

Maskavas ielā 219—11;

Staraja Rusas ielā 18/20.

Piemēram, īpašums Zvejnieku ielā 10 atpirkts no mantinieces Tatjanas B. divos piegājienos: vispirms puse domājamo daļu par 40 465 latiem, vēlāk arī otra puse — par 40 600 latiem. Blakusesošais īpašums iegādāts par Ls 79 950. Šie darījumi notikuši 2000.gadā.

Kāds zemesgabals Balasta dambī ar šķūni iemainīts no cita Ķīpsalas nekustamo īpašumu apsaimniekotāja — ekspremjera Māra Gaiļa. Vēl viena adrese Balasta dambī atpirkta par 61 786 latiem no kādas ģimenes. M.Gailis ar austriešiem ir ticies biznesa nolūkos, taču ir patiesi pārsteigts, uzzinot, no kurienes viņiem varētu būt nākusi nauda.

Nākamajos gados īpašumu pirkuma summas pieauga, piemēram, īpašums Balasta dambī 24 2005.gadā nopirkts par Ls 394 197.

Pats interesantākais, ka šie nekustamie īpašumi, jau sākot ar 2000.gadu, lielākajā daļā gadījumu ir iegādāti bez kredītiem — tiem nav bijušas reģistrētas hipotēkas. Tas nozīmē, ka investoriem pašiem bijuši pieejami miljoniem dolāru.

Visticamāk, Teilora nauda Latvijā ieguldīta, lai nekustamo īpašumu burbuļa laikā nopelnītu vēl vairāk. Vai tas ir izdevies, noskaidrot nav izdevies. Pirms nepilna gada parādījās sludinājumi par īpašuma Ogļu ielā 8 pārdošanu, taču, cik var spriest pēc zemesgrāmatas, īpašumu tirgus kraha dēļ nodoms nav realizējies.

PEĻŅA NO DZIMTENES IZLAUPĪŠANAS

Āfrikā Čārlza Teilora spējas iedzīvoties no kara jau ir kļuvušas leģendāras. Lai gan valstī valdīja haoss, Teilors atbalstīja ārzemju uzņēmēju ienākšanu un jebkuru dabas resursu (ne tikai dimantu) izlaupīšanu. Taisnības un samierināšanas komisijas ekonomisko noziegumu izmeklētājs Lozinī Sērlīfs demon­strē biezu ziņojumu par tropisko kokmateriālu izlaupīšanu. Viņš mēnešiem ilgi braukājis pa lietusmežu apgabaliem, iedrošinot vietējos cilvēkus dalīties piedzīvotajā.

Piemēram, divos valsts apgabalos saimniekoja ķīniešiem piederošā Oriental Timber Co. Visus kvalificētos strādniekus ieveda no Ķīnas, pat prostitūtas iebraucējiem tika piegādātas no Honkongas un nomainītas ik pēc diviem mēnešiem. Libērieši bija tikai nekvalificēts darbaspēks, labākajā gadījumā strādnieki ar motorzāģi. Par apsargiem strādāja Teilora kaujinieki. Ja kādu vietējo nošāva vai arī viņš gāja bojā darbavietā, ģimene saņēma divas pakas ar rīsiem un 200 ASV dolāru.

"Mēs rūpīgi izpētījām visas šīs kompānijas atstātās cirsmas, gaterus, pamesto un nolietoto tehniku, pārkraušanas vietas," stāsta Sērlīfs. "Viens no galvenajiem parametriem, kas ļauj aprēķināt postījumu lielumu, ir dzelzceļa caurlaidības jauda, vedot baļķus uz ostu. Viņi mēnesī iznīcināja vidēji 4500 hektāru aizsargājama lietusmeža."

Starptautiskās dabas aizsardzības organizācijas vēl tagad nav aplēsušas nodarīto postījumu, bet Oriental Timber ķīnieši ir pazuduši Honkongā kopā ar visām savām prostitūtām. Libērijā palicis vienīgi bijušais grāmatvedis, pēc izcelsmes indietis, kurš tagad strādā par kāda lielveikala galveno grāmatvedi Rendelstrītas stūrī un apgalvo, ka neko neatceroties.

Teilors bija nodibinājis savulaik vienīgo oficiālo Libērijas mobilo sakaru operatoru Lonestar, un arī šodien viņam aizvien pieder aptuveni 30—40% akciju. Tā Teilors spēja gūt dubultu labumu — gan nosmelt peļņu no nelielā maksātspējīgā libēriešu procenta, gan vienlaikus noklausīties, ko viņi runā. "Mēs nešaubīgi rekomendēsim konfiscēt Lonestar biznesu kā noziedzīgi iegūtus līdzekļus," saka izmeklētājs Ārons H.Aboahs. "Ja no parastā telefona gribēji piezvanīt uz mobilo, tev bija jāzvana caur serveri, kas atradās Monako. Iedomājies, vecīt! Monako! Es toreiz vēl mācījos koledžā, un mēs meklējām karti, lai apskatītos, kur tā Monako īsti ir, bet neatradām, jo tā valstiņa aizņem apmēram četrus akrus un nevienā kartē nav ieraugāma."

Čārlzs Teilors spēja iegūt naudu arī tādos veidos, par kuriem citi pat neaizdomātos. Libērija (kopā ar Belizu un Panamu) ir viena no trim populārākajām lēto karogu zemēm — gandrīz trešā daļa pasaules lieltonnāžas kuģu ir reģistrēta zem Libērijas karoga. Tomēr Libērijas starptautiskajam kuģu un kompāniju reģistram (LISCR), kas reģistrē gan kuģus, gan ārzonas firmas, nav nekāda sakara ar Libērijas Republiku. 1999.gadā Teilors uz desmit gadiem pārdeva kuģu reģistrācijas tiesības kādai Virdžīnijas štatā ASV reģistrētai komercstruktūrai, par to saņemot miljoniem dolāru gadā savos personīgajos kontos. Kas ir LISCR īpašnieki Amerikā, nav zināms, tāpēc tiek pieļauts, ka viens no akcionāriem varētu būt pats Teilors.

Īstais Libērijas Uzņēmumu reģistrs atrodas Finanšu ministrijas augšējos stāvos, un to pārstāv aiz nobružāta rakstāmgalda un paveca datora sēdošs jauns ierēdnis, vārdā Teahs, kurš izskaidro — Libērijas ārzonas meklējamas LISCR filiālē, kurā pat īstie valsts ierēdņi netiek ielaisti. "Tāpēc visiem Libērijas nelegālajiem ofšoriem ir viena vienīga adrese — Broudstrīta 80, Monrovija."

Minētā ēka ir smaga, neglīta un pat pēc Libērijas pēckara standartiem nolupusi. Iekšpusē turpretī valda respektabls miers, kokgriezumi, kondicionēts gaiss un apsardzes vīri, kuru skatienā labi nolasāma informācija: "Esmu bijušais Teilora kaujinieks!" Diemžēl eiropiešu žurnālistam, kurš ieradies kopā ar Libērijas izmeklētāju (kas turklāt personiski pazīst filiāles priekšnieku), nav iespējams satikt nevienu vadības pārstāvi.

Interesanti, ka šajā mājā formāli vajadzētu būt reģistrētiem arī aptuveni divdesmit kuģiem ar Latvijas īpašniekiem, tajā skaitā dažiem jaunākajiem un vērtīgākajiem tankkuģiem, kas uzbūvēti pēdējos pāris gados. Šā gada beigās līgums starp LISCR un Libērijas valdību zaudēs spēku, un izmeklētāji, protams, nerekomendē šo līgumu pagarināt.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Baltijas valstis

Vairāk Baltijas valstis


Eiropa

Vairāk Eiropa


ASV

Vairāk ASV


Krievija

Vairāk Krievija


Tuvie austrumi

Vairāk Tuvie austrumi


Cits

Vairāk Cits