Izraēlas komisija, kas organizē reparāciju izmaksu holokaustā izdzīvojušajiem ebrejiem, izskatīja iesniegumu, kurā apšaubīts Kurzemnieka stāsts.
Austrālijā dzīvojošā Ulda Kurzemnieka, kura vārds angliskots kā Alekss Kurzems, neparastais izdzīvošanas stāsts pasauli pāršalca 2002.gadā, kad iznāca viņa dēla Marka Kurzema uzņemtā dokumentālā filma "The Mascot" ("Laimes nesējs"). Pēc tēva atstāsta Marka sarakstītā grāmata ar tādu pašu nosaukumu tulkota vairākās valodās un pārdota lielos apjomos.
Pēc Kurzema stāstītā, viņš dzimis 1935. vai 1936.gadā ebreju ģimenē tagadējās Baltkrievijas teritorijā. Laimīgā kārtā viņam izdevies izvairīties no nacistu sarīkotā slaktiņa viņa dzimtajā ciematā, kurā viņa ģimene tika nogalināta. Novārgušo puiku mežā 1942.gada vasarā atraduši SS pakļautā latviešu policijas bataljona karavīri, ņemot viņu savā aprūpē. Pēc Kurzema stāstītā, puika saģērbts nacistu uniformā, viņam piešķirts ierocis un uzrādīts kā bataljona talismans.
Ulda Kurzemnieka neparastais stāsts izraisījis diskusijas vairāku valstu vēsturnieku vidū, turklāt Simona Vīzentāla centra direktors Eiframs Zurofs apšaubījis faktu, ka Kurzemnieks vispār ir ebrejs.
Izraēlas komisija veikusi izmeklēšanu pēc divu amerikāņu vēsturnieku prasības, kas norāda uz loģiskām un vēsturiskām pretrunām Kurzemnieka stāstā un apsūdz viņu reparāciju izkrāpšanā.
Tomēr Izraēlas komisija pēc izmeklēšanas secinājusi, ka nav atrasti nekādi pārliecinoši pierādījumi, kas ticami apgāztu Kurzemnieka stāstu. Izmeklētāji atzīst, ka Kurzemnieka stāsts ir neparasts, taču "holokausts kopumā ir neaptverams un pretrunā ar veselo saprātu, kas attiecas gan uz slepkavu nežēlību, gan arī uz neparastiem izdzīvošanas stāstiem neiespējamos apstākļos". Izmeklētāji arī norāda, ka stāstu veido Kurzemnieka agras bērnības atmiņas, līdz ar to ir iespējams, ka tajā ieviesušās neprecizitātes, tomēr nav atrasti pierādījumi par apzinātiem meliem.
Izraēlas komisijas izmeklētāji arī noraida amerikāņu vēsturnieku apsūdzības, ka Kurzemnieks būtu uzskatāms par nacistu kolaboracionistu, nevis holokausta upuri. Līdz ar to komisija secina, ka nav pamata apturēt pensijas izmaksu Kurzemniekam.
Arī Latvijas okupācijas muzeja vēsturnieks vēstures doktors Uldis Neiburgs iepriekš norādījis uz vairākām nepilnībām un neatbilstībām Kurzemnieka stāstā, piezīmējot, ka grāmatas autors maz izmantojis latviešu izcelsmes vēstures avotus, kas vismaz daļēji varēja mainīt viņa priekšstatus par notikušo.
Saskaņā ar Latvijas arhīvos pieejamajām liecībām puika pie latviešu karavīriem nonācis 1942.gada vasarā. Tā kā zēns bija ģērbies vienās skrandās, viņa augumam pielāgots latviešu policijas bataljona formastērps. Par mazo zēnu parūpējies latviešu karavīrs Jēkabs Kūlis, kurš zēnam piekodinājis, lai nesaka nevienam, ka ir ebrejs, tā izglābdams viņa dzīvību, skaidro Neiburgs.
1943.gada nogalē puika nosūtīts no Rīgu, kur viņu savā ģimenē uzņēma "Laimas" fabrikas direktors Jēkabs Dzenis. 1944.gada oktobrī, kad sarkanā armija tuvojās Rīgai, Dzeņu ģimene ar Uldi devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Pēc Otrā pasaules kara vairākus gadus viņi pavadīja pārvietoto personu nometnē Hamburgas apkārtnē, bet 1949.gadā izmantoja iespēju izceļot uz Austrāliju, liecina Neiburga pētījums.
Ilmārs