Ķīnas aktivitātes izraisījušas pretrunīgu noskaņojumu Eiropā. Piemēram, Eiropas Savienības (ES) rūpniecības un uzņēmējdarbības komisārs Antonio Tajāni pagājušajā nedēļā brīdināja, ka Eiropas nozīmīgākās uzņēmējdarbības nozares ir jāsargā no atdošanas ķīniešu rokās.
Viņš bažījas, ka Ķīna uzņēmumus varētu izmantot, lai politiski ietekmētu ES dalībvalstis, vēsta vācu biznesa izdevums Handelsblatt. Tādēļ A. Tajāni piedāvā izveidot institūciju, kas pārbaudītu, vai atsevišķu Eiropas uzņēmumu pārdošana ārvalstu investoriem rada briesmas.
Vācijas ekonomikas ministrs Rainers Brēderle noraidījis A. Tajāni priekšlikumu, jo, viņaprāt, pārmērīga ārvalstu investīciju kontrole var nodarīt kaitējumu pašiem eiropiešiem. «Eiropa gūst labumu no sava tirgus atvērtības un piedāvā pievilcīgus noteikumus ārvalstu investoriem,» domā R. Brēderle.
Volvo par kapeikām
Pērn martā lielu pasaules uzmanību izpelnījās darījums, kura rezultātā Ķīnas kompānija Geely no ASV autorūpniecības giganta Ford Motors pārpirka tobrīd uz bankrota robežas nonākušo kādreizējo Zviedrijas autoražošanas lepnumu Volvo.
Ķīnieši par to samaksāja nieka 1,8 miljardus dolāru (936 miljoni latu), Ford Motors atbrīvojās no sen nevēlama balasta, bet Volvo «atguva skābekli» un vienlaikus tika pie iespējas izplesties Ķīnas autotirgū, kas ir augošākais pasaulē.
Volvo iegāde bija pērnā gada skaļākais, tomēr ne lielākais ķīniešu pirkums, jo daudz iespaidīgākas summas Ķīnas kompānijas atvēlējušas investīcijām enerģētikas uzņēmumos visā pasaulē.
Ķīnas naftas kompānijas Cnooc un Bridas par 7,06 miljardiem dolāru (3,6 miljardi latu) no britu naftas giganta BP nopirka 60% Argentīnas enerģētikas uzņēmuma Pan American Energy akciju, vēsta Bloomberg. Savukārt ASV naftas un gāzes ieguvējs Occidental Petroleum Corporation pagājušajā mēnesī vienojās ar Ķīnas kompāniju Sinopec par 2,45 miljardiem dolāru (1,27 miljardi latu) pārdot tai piederošos naftas laukus Argentīnā. Bet Ķīnas lielākais elektroenerģijas ražotājs SGCC paziņojis, ka septiņās Brazīlijas elektrības ražotnēs investē 989 miljonus dolāru (514 miljoni latu).
2010. gadā Ķīnas tiešās investīcijas ārvalstīs pārsniegušas 50 miljardus dolāru (26 miljardi latu), kas ir par 12% vairāk nekā 2009. gadā.
Neesot pamata bailēm
Saprotams, ka ķīniešu lielā iepirkšanās nav saistīta tikai un vienīgi ar jaunu tirgu iekarošanu. Nevienam nav noslēpums, ka Ķīna vēlas piekļūt svarīgiem izejmateriāliem, kā arī ārvalstu tehnoloģijām un zināšanām.
Rietumnieki ir ļoti satraukti par to, ka Pekina varētu iegādāties nozīmīgas enerģētikas kompānijas, kuras pēc tam krasi samazinātu aktivitāti globālajā tirgū un nodarbotos pārsvarā ar energoresursu piegādēm Ķīnai, kuras milzīgā apetīte pēc naftas ir neremdināma.
Ne tikai ES rūpniecības un uzņēmējdarbības komisārs A. Tajāni uzskata, ka Ķīna varētu izmantot ekonomiskās sviras, lai veiktu politiskas manipulācijas. Šādas aizdomas saistītas ar Ķīnas ekonomikas īpatnībām, jo lielākie ķīniešu uzņēmumi strādā pēc brīvā tirgus principiem, tomēr vairākums no tiem pieder valstij. Tādēļ ne vienmēr var būt garantija, ka aiz vēlmes iegādāties kādu stratēģiski nozīmīgu uzņēmumu rietumvalstīs patiesībā neslēpjas politiski mērķi.
Respektablais britu izdevums The Economist uzskata, ka nav pamata uztraukties par Ķīnas rosību, jo ķīniešu uzņēmumu daļa kopējās ārvalstu tiešajās investīcijās ir tikai 6%. Salīdzinājumam - Lielbritānija 1914. gadā veica 45% no visām starptautiskajām investīcijām, bet ASV 1967. gadā - 50%.
Žurnāls uzsver, ka Ķīna pārpirktās kompānijas nevarēs izmantot par politisku ieroci tik ilgi, kamēr konkurenti spēs apmierināt patērētāju prasības. The Economist domā, ka no Ķīnas investīcijām nevajadzētu novērsties, jo tās tikai pozitīvi ietekmētu globālo ekonomiku.