Toreiz Ķīnas valdība tikai ar brutālu bruņotu spēku spēja apspiest miermīlīgus tautas aicinājumus uz demokrātiskām pārmaiņām. Pēdējo dienu notikumi liecina, ka arī 2009.gadā Ķīnas komunistiskā valdība nevēlas pieļaut lielāku indivīdu un vārda brīvību. Apkārt pasaules lielākajam pilsētas laukumam (40,5 hektāri) pēdējās dienās izvietoti policijas posteņi. Likumsargi pārbauda Tjaņaņmiņa laukuma apmeklētāju somas un dokumentus. Ārvalstu žurnālisti, kuri vēlējās fotografēt vai filmēt laukumā, vai intervēt disidentus, uz vairākām stundām tika aizturēti par "miera traucēšanu", vēsta AP.**Cenzūras žņaugos** Daudzi disidenti, rakstnieki, augstskolu pasniedzēji un 1989.gada studentu protestu dalībnieki tiek turēti mājas arestā vai aizvesti prom no Pekinas. Honkongā, kur atšķirībā no pārējās Ķīnas joprojām lielos vilcienos ir garantēta vārda brīvība un katru gadu piemin Tjaņaņmiņa traģēdiju, ceturtdien netika ielaists viens no 1989.gada protestu līderiem Sjans Sjaodzji. Sjans, kurš tagad dzīvo ASV un ir šīs valsts pilsonis, uz dažām stundām tika aizturēts, bet pēc tam iesēdināts lidmašīnā uz Ņujorku. Tuvojoties Tjaņaņmiņa notikumu gadadienai, Ķīnas varas iestādes valsts iedzīvotājiem slēgušas pieeju vairākām sociālās komunikācijas vietnēm, piemēram, Twitter un fotoattēlu apmaiņas vietnei Flickr. Video apmaiņas vietne YouTube Ķīnā nav pieejama kopš marta. Slēgti daudzi blogi, arī Pekinas Olimpisko spēļu stadiona Putnu ligzda arhitekta Ai Veivei virtuālās dienasgrāmatas. "Trīs mani blogi ir slēgti," Ai Veivei stāstīja BBC. "Es nezinu iemeslu, bet domāju, ka tas saistīts ar gaidāmo gadadienu."**Apspiež "dumpiniekus"** Ķīnas komunistiskā vadība darījusi visu, lai tai nepatīkamais jautājums valsts iekšienē netiktu aktualizēts. Tomēr pasaules demokrātiskās sabiedrības ceturtdien pieminēs sešas nedēļas ilgos notikumus, kas noslēdzās ar traģēdiju. 1989.gada 15.aprīlī nomira Ķīnas Komunistiskās partijas vadītājs Hu Jaobans. Viņš atbalstīja Ķīnas politisko un ekonomisko liberalizāciju, tādēļ Hu nāve bija trieciens studentiem un inteliģencei, kas atbalstīja viņa kursu. 15.aprīļa vakarā Tjaņaņmiņa laukumā sāka pulcēties tūkstošiem cilvēku, lai sērotu par aizgājušo vadoni un paustu neapmierinātību ar pārāk gausajām reformām. Tuvākajās nedēļās Tjaņaņmiņa protestētāju skaits pieauga, bet miermīlīgās demonstrācijas izplatījās visas valsts teritorijā. Ķīnas valdība vairākkārt aicināja protestētājus atstāt laukumu, pretējā gadījumā solot viņus sodīt. 3.jūnija vakarā tūkstošiem ķīniešu karavīru virzījās uz Pekinas centru, lai apspiestu "kontrrevolucionāro dumpi". Protestētāji pretojās, bet karavīri atklāja uguni, nogalinot vairākus simtus, iespējams, tūkstošus cilvēku.
Tjaņaņmiņa slaktiņš
1989.gada 3.jūnija vakarā vairāki tūkstoši ķīniešu karavīru ar
bruņutransportieriem un tankiem ielenca Tjaņaņmiņa laukumu, kur kopš
15.aprīļa notika miermīlīgas demonstrācijas, kurās cilvēki pieprasīja
Ķīnas ekonomisko un politisko liberalizāciju. Protestētāji ielās sāka
veidot barikādes, lai nepieļautu karaspēka nokļūšanu laukumā. Lai tiktu
tām cauri, karavīri atklāja uguni, nogalinot neapbruņotos
protestētājus. 5.aprīlī kāds līdz pat šai dienai nezināms vīrietis
stājās ceļā tanku kolonnai, kas devās uz Tjaņaņmiņa laukumu. Joprojām
nav zināms konkrēts 3.jūlija naktī bojāgājušo skaits. Ķīnas valdība
ziņoja, ka nogalināts 241, bet ievainoti 7000 cilvēku. Sarkanais Krusts
paziņoja, ka miruši 2600 cilvēku, bet Ķīna noliedza šīs ziņas.