Trihlorfluormetāns (CFC-11) atmosfērā stabili samazinājies no 2002.gada līdz 2012.gadam, bet pēc tam šis process palēninājies par 50%, kas liek domāt par jaunu, nereģistrētu CFC-11 avotu, žurnālā "Nature" raksta ASV Nacionālās okeānu un atmosfēras pārvaldes (NOAA) zinātnieki.
Liecības norāda uz pieaugošu CFC-11 emisiju no Austrumāzijas pēc 2013.gada, raksta zinātnieki.
70.gados zinātnieki pierādīja, pārmērīgu ozona noārdīšanos veicina rūpnieciskās ķimikālijas hlorfluoroglekļa savienojumi (CFC), kuras izmanto lielākoties ledusskapju un aerosolu ražošanā. Pēc cauruma izveidošanās ozona slānī virs Antarktīdas pasaules valstis 1987.gadā noslēdza Monreālas protokolu, kas aizliedz ozona slāni noārdošo vielu ražošanu, pēc kā emisijas apjomi saruka un ozona slāņa caurums sāka samazināties.
Taču no 2013.gada sāka pieaugt otras izplatītākās vielas CFC-11 emisijas apjomi. CFC-11 tiek izmantots putuplasta, tīrīšanas līdzekļu un saldēšanas iekārtu ražošanā.
"Tas ir mans vispārsteidzošākais un negaidītākais novērojums manos 27 mērījumu gados," sacīja pētījuma vadošais autors, NOAA ķīmiķis Stīvens Moncka. "Šobrīd emisija ir aptuveni tāda pati kā pirms teju 20 gadiem."
Valstis kopš 2006.gada ziņojušas par šīs ķimikālijas ražošanas apmēriem tuvu nullei, taču pētījumā atklāts, ka kopš 2013.gada atmosfērā izplūst aptuveni 13 000 tonnas šīs vielas gadā. Daļa izplūst no putuplasta, ēkām un iekārtām, taču zinātnieki saka, ka novērotais liecina par daudz ko lielāku.
Mērījumi no aptuveni desmit novērošanas punktiem pasaulē liecina, ka ķimikālija izplūst no kaut kurienes Ķīnas, Mongolijas un abu Koreju rajonā. Ķimikālija var būt blakusprodukts kādas citas ķimikālijas ražošanā, taču tad tā ir jānodala un jāpārstrādā.
Vai nu kāds ražo aizliegto vielu, vai arī tas ir netīras ražošanas blakusprodukts, par kuru nav attiecīgi ziņots, sacīja Moncka.
Dabiskā ceļā katru gadu no atmosfēras pazūd 2% CFC-11, tāpēc ķimikālijas koncentrācija gaisā joprojām samazinās, taču lēnāk jauno emisiju dēļ, sacīja Moncka. Ķimikālija gaisā saglabājas aptuveni 50 gadus.
Ozona slānis, kas stratosfērā nemitīgi veidojas un noārdās, filtrē kaitīgo Saules ultravioleto starojumu, kurš var sekmēt ļaundabīgo audzēju un kataraktas veidošanos, kavējot tā nonākšanu uz Zemes virsmas.
Zinātnieki prognozējuši, ka ozona slānis līdz 1980.gada līmenim atjaunosies līdz aptuveni 2050.gadam, pateicoties 1987.gada Monreālas protokolam.