Tiesa gan, pagaidām tie bijuši tikai daži incidenti, lai gan tajos lietoti strēlnieku ieroči. Pagaidām šīm nesavaldības izpausmēm nav masveida rakstura un brīvības cīnītāji, tā viņus dēvē Lībijā, atstāj pietiekami disciplinētu iespaidu. Turklāt tieši šie jaunie cilvēki, kuru liela daļa pieder izglītotajam sabiedrības vidusslānim, apzinās savas misijas (režīma likvidēšana) beigas un vēlas atgriezties savā normālajā mierlaika dzīvē. Šī slāņa pārstāvji saprot, ka pārmaiņas nevar atnākt acumirklī, un ir gatavi būt pacietīgi. Tas nāk par labu Lībijas pagaidu varai un pirmajās brīvajās vēlēšanās (2012. gadā) ievēlētajiem politiķiem, taču jebkurai pacietībai ir savas robežas. Valdībai vajadzētu apsvērt, kāda materiālā atlīdzība pienāktos revolucionārajiem kaujiniekiem, no kuriem daļa tiešā nozīmē ir izlējuši savas asinis par jaunu Lībiju. Tā uzskatāma par loģisku praksi - arī Latvijā pēc Brīvības cīņām kara dalībnieki saņēma taustāmu pateicību.
Izglītotā Lībijas sabiedrība pašlaik izjūt gandarījumu par valsts atvērtību, saprotot, ka bez tā nav iespējama pilnvērtīga attīstība. Politiskajai un ekonomiskajai dzīvei ir jākļūst caurredzamākai, un tādas ir šī laika prasības - arī arābu pasaulē. Patlaban tiek spriests, vai tā notiks vai ne, tomēr daļa biznesmeņu ir pārliecināti, ka jau tagad ir jūtamas pozitīvas izmaiņas dažādu darījumu veikšanā. Ja šī reģiona valstis nevēlas nokļūt sociālas katastrofas bedrē, tām nepieciešamas reformas, kas nozīmē tikai vienu - atvērtāku sabiedrību izveidošanu. Tuvākajos gados nepieciešams radīt daudz jaunu darbvietu, lai sevi varētu īstenot jaunā paaudze (zem 25 gadu vecuma), kuras īpatsvars jau tagad Vidējos Austrumos un Ziemeļāfrikā ir sasniedzis 65% no visu iedzīvotāju skaita. Ar dabas bagātībām dāsni apveltītajā Lībijā un relatīvi nelielo iedzīvotāju skaitu šī problēma nav aktuāla, taču, kā rādījuši nesenie notikumi, arī tur sabiedrībā bija nobriedušas prasības pēc jaunas, taisnīgākas kārtības.
Ir saprotams, ka pašreizējie Lībijas vadītāji izrāda atbalstu Sīrijas opozīcijai. Nelāgu iespaidu atstājusi astoņus mēnešus ilgusī asinsizliešana, par ko ir atbildīgs Sīrijas prezidents Bašārs el Asads. Sava cīņas pieredze un orientēšanās arābu valstu dzīvē lībiešiem ļauj uzskatīt, ka Asadam neizdosies noturēties savā krēslā. Sestdien tas zināmā mērā tika apstiprināts arī Arābu valstu līgas sanāksmē Kairā, kur tika nolemts apturēt Sīrijas darbību šajā organizācijā, kā arī izvērst ekonomiskas un politiskas sankcijas pret Asada režīmu.