Šī ziņa vedina atkal pievērst uzmanību faktam, ka izzušanas draudi šobrīd pastāv aptuveni pusei no septiņiem tūkstošiem pasaules valodu. Kā uzskata pazīstamais Pensilvānijas lingvists Deivids Herisons, kas centies pēc iespējas dokumentēt šīs izzūdošās valodas, cilvēce no tām vēl daudz ko varētu mācīties.
Profesoram dažādās pasaules malās nācies runāt ar daudziem cienījamiem sirmgalvjiem, kas ir pēdējie savas valodas mantinieki. Pēc viņa teiktā, šie cilvēki "vērpj savu pavedienu neaptverami plašā zināšanu audumā" un glabā būtisku daļu no visas cilvēces intelektuālās bagātības, turklāt lielākoties viņi labprāt dalās šajās savās zināšanās.
Cita starpā, viņi zina stāstīt, kā viņu priekšteči no Tālajiem ziemeļiem līdz pat Amazones mūžamežiem spējuši pielāgoties skarbajiem vides apstākļiem, kā viņi bez pulksteņiem un kalendāriem spējuši noteikt laiku.
Pieņemts uzskatīt, ka par dižākajiem pagātnes atklājumiem jāpateicas klasiskajām civilizācijām un ka mūsdienās tie iespējami vien modernās laboratorijās, taču patiesībā daudz svarīgu zināšanu bioloģijā, farmakoloģijā, ģenētikā vai navigācijā radušās un nodotas tālāk tādās valodās, kurām nav pat savas rakstības. Visbeidzot, šādā ceļā saglabātas arī milzīgas cilvēces mutvārdu kultūras bagātības - mīti, eposi, rituāli, kas palīdz dziļāk izprast un novērtēt pašu mūsu esību.
Pastāv saistība starp pasaules tautu valodu likteni un dzīvās dabas sugu likteni - ne vienas, ne otras nav pasargātas no izzušanas. Arī zinātnieku rīcībā esošo informāciju par abām šīm jomām var samērot - lēsts, ka zinātnei nav pazīstamas aptuveni 80% augu un dzīvnieku sugu, un arī no visām esošajām valodām 80% vēl nav dokumentētas.
Tomēr daudzas tādas sugas un ekosistēmas, par ko zinātnei nav nekādas informācijas, ir labi pazīstamas vietējām ciltīm un tautām, kuru valodas glabā ne vien to nosaukumus, bet arī plašas zināšanas par to savstarpējo saistību.
Plašas seno zināšanu bagātības uzkrātas tādā formā, kas nepadodas tiešam tulkojumam, un strauji izirst, kad attiecīgās valodas lietotāji pāriet uz kādu no pasaules lielajām valodām. To var teikt gan attiecībā uz Bolīvijas kallavaju zināšanām par ārstniecības augiem, gan par Aļaskas jupiku valodā satopamajiem 99 dažāda veida jūras ledus apzīmējumiem, gan par Sibīrijas tofiem zināmo ziemeļbriežu klasifikāciju.
"Man nākas sarunāties pašam ar sevi. Nav vairs neviena, ar ko parunāt, visi vecie ir miruši," atzinis Arizonas čemehuevi valodas pēdējais zinātājs Džonijs Hils, kas pirms diviem gadiem veidotajā Herisona un viņa kolēģa Gregorija Andersona filmā "The Linguists" izpelnījies neslēptas skatītāju simpātijas.
Viņš stāsta, ka mēģinājis mācīt valodu gan saviem paša bērniem, gan citiem savas cilts piederīgajiem. "Bēda tāda, ka viņi gan saka, ka grib mācīties, bet, kad jāķeras pie darba, neviens neatnāk," atzīst staltais indiānis.
Jāteic, ka pašu izzūdošo valodu mantinieku attieksme pret šo problēmu mēdz būt ļoti dažāda - no pilnīgas vienaldzības līdz izmisumam. Daži vaino valdības, citi - globalizāciju.
Tomēr visā pasaulē rodas aizvien vairāk aktīvistu, kas noskaņoti saglabāt un atdzīvināt savas apdraudētās valodas. Tieši pozitīva attieksme var kļūt par to noteicošo spēku, kas palīdz saglabāt kādu valodu dzīvu, savukārt noliegums var kļūt tai liktenīgs.
Visā pasaulē šobrīd identificēti pārdesmit valodu "karstie punkti", un to glābšanai tiek mobilizētas jaunākās tehnoloģijas.
"Mūsu valoda šobrīd ir sastingusi, mums tā jāpielāgo mūsdienu sabiedrības vajadzībām, jāveido jauni vārdi, jo pašlaik mums piemēram, nav vārda, kas apzīmētu datoru," atzinis kāds Austrālijas Toresa šauruma salu iedzīvotājs.
Jaunu dzīvību apdraudētai valodai var dot kaut vai vienkārši iespēja uzrakstīt tajā mobilā tālruņa īsziņu, lietot kādu datorprogrammu vai, piemēram, izdziedāt hiphopa tekstus, kā to dara kādas nelielas Indijas tautas jaunieši.
Valodu atveseļošana nākamajos gadu desmitos var izrādīties viena no būtiskākajām sociālajām tendencēm pasaulē. Turēšanās pretī globalizācijas nonivelējošajam spēkam var dziļi ietekmēt cilvēku intelektuālo dzīvi, izšķirot arī seno zināšanu likteni.
Vai esam tiesīgi domāt, ka mums nav ko mācīties no tautām, kuras vēl paaudzi iepriekš ieguva iztiku medībās un vāca augus? - vaicā Harisons.
Iespējams, ka tās zina to, ko mēs jau esam aizmirsuši vai vispār neesam zinājuši, un varbūt kādudien šīs zināšanas var izglābt mūs pašus, tāpēc vērts ieklausīties viņos, kamēr tas vēl iespējams, viņš secina.