Būtisks šis pasākums bija Saharova balvas starptautiskā svara dēļ. Alternatīvas ir Nobela Miera prēmija, kura pēdējā laikā salīdzinoši bieži tiek pasniegta cilvēktiesību aktīvistiem, taču ne tikai viņiem, kā arī Apvienoto Nāciju Cilvēktiesību balva (United Nations Prize in the Field of Human Rights) – nemonetārs apbalvojums, kas reizi piecos gados tiek pasniegts uzreiz vairākiem cilvēkiem vai organizācijām. Dažiem vēl varbūt ir zināmas vēl Roberta F. Kenedija vai Nirnbergas Starptautiskā cilvēktiesību prēmijas.
Līdz ar to apgalvojums, ka Saharova balva ir pasaulē nozīmīgākais (varbūt ar piebildi – regulārais) apbalvojums cilvēktiesību jomā, nebūs īpaši pārspīlēts. Būtiski arī, ka daudzi no līdzšinējiem balvas saņēmējiem ir cilvēki, kurus viņu noietā ceļā ērkšķainuma ziņā var droši salīdzināt ar mūsu Gunāru Astru, un ka šī balva reāli piesaista sabiedrības uzmanību laureātiem un atvieglo viņu aktivitātes. Piemēram, 2006. gada Saharova balvas laureāts, viens no Baltkrievijas opozīcijas līderiem Aleksandrs Milinkevičs Dienai.lv atzina, ka pēc balvas saņemšanas, pateicoties plašsaziņas līdzekļu uzmanībai, viņam kļuvis „vieglāk elpot”, kas gan nenozīmējot, ka oficiālā vara būtu viņu svītrojusi no „destruktīvo elementu saraksta”.
Atbilstoši minētajam statusam, kā abu minēto, tā ar tiem saistīto pasākumu svinīgo daļu un seminārus (par informāciju tehnoloģiju lomu cīņā par cilvēktiesībām, sieviešu lomu pārejā uz demokrātiju, utt.) caurvija motīvs – cilvēktiesības ir universāla vērtība un EP kā vienīgās (!) demokrātiski vēlētās Eiropas Savienības institūcijas pienākums un nelokāma pārliecība ir, ka tās nepieciešams atbalstīt visā pasaulē, kas arī tiks darīts.
Uz šādas slavinošas nots varētu arī beigt, taču vērienīgais pasākums radīja arī dažus jautājumus. Universālo cilvēktiesību eksports, protams, ir laba lieta, taču tajā pašā laikā nevienam nav īstas skaidrības, ko darīt tad, kad šis līmenis kļuvis par ikdienas normu. Iespējams, tieši neskaidrības, kur doties tālāk dēļ, cīņa par visa veida tiesībām tā dēvētajās vecajās demokrātijās bieži pieņem aizvien absurdākas formas, reizēm sākot nonākt pretrunās ar veselo saprātu.
Taču vēl svarīgāk ir, ka akcentējot visa veida individuālās brīvības un tiesības tiek gandrīz pilnībā ignorēta notikumu attīstība sistēmā, kuru mēs dēvējam par demokrātiju. Aizvien vairāk un aizvien pārliecinošāki pētījumi liecina, ka šī sistēma lielākajā daļā to pieņēmušās pasaules (tostarp arī ES) vairs dēvējama tikai par ilūziju, kamēr reālā vara pieder banku procentiem un biržu kursiem. Var turpināt pa vecam, taču var arī radikāli mainīt situāciju, pārejot jaunā līmenī (viens no variantiem – netokrātija), vai arī likvidēt naudas varu, padarot vēlētāju tiesības no simboliskām par reālām.
Tā kā – ja nu reiz Eiropas Parlaments uzskata sevi par cilvēktiesību ieviešanas globālu flagmani, tam paveras tiešām plašs darba lauks.