Skandalozās Musulmaņu nevainības autora ģimene spiesta bēgt no mājām

Pirmkārt – nevajag jaukt „vārda brīvību” ar visatļautību. Ja kāds Jūs uz ielas nosauks par muļķi vai vēl sazin kādos vārdos – reti kurš spēs to uztvert kā „vārda brīvību”. Un šajā gadījumā par muļķiem tiek nosaukti visi musulmaņi – kāds tur brīnums, ka viņiem tas nepatīk? Otrkārt – par ticību runājot – cilvēkam nekad nevarēs aizliegt ticēt – diemžēl jebkurš cilvēks ir tāda būtne, kas spēj uzdot vairāk jautājumu, nekā kāds var atbildēt un šo nišu starp atbildētajiem un neatbildētajiem jautājumiem aizņem ticība/neticība (jā - arī neticība ir ticība). Šīs nišas aizpildīšanai lielās reliģijas nepavisam nav tās sliktākās – pamatdogmas visās lielajās reliģijās ir ētiski ļoti pamatotas, racionālas. Protams, katrai reliģijai ir savas „novirzes” – daļēji radušās reliģiju pirmsākumos, daļēji laika gaitā adaptējoties dažādām reliģiju piekopēju interpretācijām. Treškārt – runājot par konkrēto gadījumu – visiem taču sen zināms, cik slimīgi musulmaņi uztver šādus „jociņus”. Nesaprotu, par ko domāja šie „mākslinieki”, radot savu „šedevru”. Saprastu, ja tas tiktu darīts mākslas vārdā; saprastu, ja tas tiktu darīts patiesības vārdā, bet te nav ne viens ne otrs. Es gan sliecos domāt, ka šie „mākslinieki” ir tikai bandinieki lielākā spēlē, un tas ir pats skumjākais šajā stāstā – ka cilvēki tikai un vienīgi mazākas vai lielākas naudas dēļ ir ar mieru likt uz spēles citu nevainīgu ļautiņu dzīvības.

cits neatliek kā mukt prom,jo lindermans, ždanoka, mirskis, giļmans u.c.aicina pie sevis.

Ieklausies manī! Ir jāsaprot, ka ir radies jauns vardarbibas veids - vardarbība vārda brīvības vārdā. Valstu vadītaji , kas runā par vārda brīvibas primāro stāvokli, vai nu to nesaprot vai baidās atzit - jo tad muļķi viņus padzīs. Izeja bija lasāma uz musulmaņu plakātiem - mēs neaiztiekam Jēzu, un jūs neaiztieciet Muhamedu. Ir jāvēršas pret apvainojumu autoriem stingri.