V.Juščenko ir dzimis valsts ziemeļaustrumos netālu no Krievijas
robežas, taču savas politiskās karjeras laikā viņš centies veicināt
Ukrainas virzīšanos pretējā virzienā: uz Rietumiem, tālāk no Maskavas
ietekmes zonas, tuvāk Eiropas Savienībai un NATO. Viņa sieva Katerina ir dzimusi Amerikā ukraiņu emigrantu ģimenē.
Kurss uz Rietumiem
Nav noslēpums, ka Ukrainas valsts faktiski apvieno divas atšķirīgas kopienas, jo Ukrainas austrumu iedzīvotāji runā krievu valodā un raugās Maskavas virzienā, bet Ukrainas rietumos ļaudis vēlas tuvināties Eiropai. V.Juščenko pēc nākšanas pie varas centies stiprināt Ukrainas rietumniecisko identitāti, veicinājis ukraiņu valodas lietošanu. Viņa vēlme tuvināties Rietumiem izraisīja neslēptu Krievijas nepatiku, un Kremlis centies darīt visu iespējamo, lai Ukraina paliktu Maskavas ietekmes zonā.
Vienprātības par Ukrainas politisko kursu nav pat tiem ukraiņu politiķiem, kas vārdos atbalsta ceļu uz ES un NATO. V.Juščenko pašlaik iesaistījies konfliktā ar valdības vadītāju J.Timošenko, kura bija viņa sabiedrotā oranžās revolūcijas laikā. V.Juščenko apgalvo, ka J.Timošenko pārgājusi Maskavas atbalstītāju pusē un nolēmusi izjaukt valdošo koalīciju. Prezidents uzskata, ka J.Timošenko vadītais bloks sācis sadarbību ar oranžās revolūcijas ienaidniekiem: bijušā premjera Viktora Janukoviča vadīto Reģionu partiju un komunistiem. Pie šāda secinājuma V.Juščenko nonāca pēc tam, kad J.Timošenko un V.Janukoviča partijas kopīgiem spēkiem pieņēma likumus, kas ievērojami vājina prezidenta varu. V.Juščenko partija Mūsu Ukraina protestēja pret likumu grozīšanu un paziņoja par izstāšanos no valdošās koalīcijas. V.Juščenko piedraudējis atlaist parlamentu un sarīkot pirmstermiņa vēlēšanas, ja valdošā koalīcija netiks atjaunota. Pēc viņa domām, Ukrainas parlamentā sācies "konstitucionāls apvērsums".
Maskavas roka
V.Juščenko atbalstītāji pēdējā laika notikumos saskata Maskavas roku. Krievijai jau izdevies pazemot Gruziju, un kā nākamais Maskavas spiediena mērķis nereti minēta Ukraina. Krievijas līderis Vladimirs Putins ne reizi vien licis noprast, ka Maskava nesamierināsies ar Ukrainas pievienošanos NATO. V.Juščenko apzinās, ka iesaistījies cīņā ar bīstamu pretinieku. Pirms dažiem gadiem šī cīņa viņam gandrīz maksāja dzīvību. 2004.gada septembrī viņš saindējās ar dioksīnu, kas tika izmantots kā atentāta ierocis. V.Juščenko tolaik kā opozīcijas kandidāts pretendēja uz Ukrainas prezidenta amatu un bija iesaistījies priekšvēlēšanu cīņā pret Maskavas atbalstīto kandidātu V.Janukoviču. Saindēšanās iedragāja V.Jusčenko aizkuņģa dziedzera darbību un radīja citas veselības problēmas. Viņa seja bija daļēji paralizēta un izkropļota. Pēc saindēšanās ārsti ziņoja, ka dioksīna līmenis V.Juščenko organismā tūkstošiem reižu pārsniedz normu.
V.Juščenko saindēšana rosināja aizdomas, ka ar šo lietu varētu būt saistīti arī Krievijas specdienesti, kam ir liela pieredze indes izgatavošanā un izmantošanā. V.Juščenko bija V.Putinam netīkams kandidāts, jo atbalstīja Ukrainas tuvināšanos Rietumiem. Par to, cik bīstami ir nonākt konfliktā ar Kremli, pēc pāris gadiem dabūja pārliecināties V.Putina režīma nežēlastībā kritušais aģents Aleksandrs Ļitviņenko, kurš tika noindēts Londonā.
Ar ārvalstu ārstu palīdzību V.Juščenko tomēr izdevās atveseļoties un turpināt darbu. 2004.gada nogalē viņš kļuva par oranžās revolūcijas līderi, kurš Kijevas ielās izveda tūkstošiem cilvēku, lai pieprasītu godīgas vēlēšanas. 2005.gada janvārī viņš kļuva par Ukrainas prezidentu. Politiskais medusmēnesis izrādījās ļoti īss, jo drīz vien sākās V.Juščenko konflikts ar līdzšinējo cīņu biedri J.Timošenko, kura bija ieguvusi premjerministres amatu. Abi līderi nespēja vienoties par sadarbību un apsūdzēja viens otru korupcijā. Viņa sāncense J.Timošenko premjeres amatā noturējās tikai septiņus mēnešus. "Oranžās revolūcijas" vadoņu konflikts saniknoja ukraiņus, kas cerēja uz strauju dzīves līmeņa uzlabošanos, bet palika pie sasistas siles.
Cīņa par Krimu
Pagājušogad pēc kārtējās valdības krīzes V.Juščenko atlaida parlamentu, bet ārkārtas vēlēšanas beidzās ar J.Timošenko uzvaru un viņas atgriešanos premjerministres amatā. Pēdējā gada laikā abi līderi atkal centušies vilkt segu katrs uz savu pusi. Pēc politikas analītiķu domām, viņi jau gatavojas Ukrainas prezidenta vēlēšanām, kas paredzētas 2010.gada sākumā. Sabiedriskās domas aptaujas rāda, ka J.Timošenko ir daudz labākas izredzes uz uzvaru. V.Juščenko paudis aizdomas, ka J.Timošenko ir gatava izmantot Maskavas atbalstu, lai uzvarētu vēlēšanās. Viņš apsūdzējis J.Timošenko teju vai nodevībā, jo Gruzijas konflikta laikā viņa nav paudusi pietiekamu atbalstu Gruzijai. J.Timošenko toreiz atturējās atbalstīt priekšlikumu par Krimā izvietoto Krievijas karakuģu kustības ierobežošanu.
Krima varētu kļūt par galveno fronti Ukrainas un Krievijas konfliktā, jo lielākā daļa reģiona iedzīvotāju ir krievi. Maskava nav atteikusies no vēlmes atgūt Krimu, ko 1954.gadā PSRS vadonis Ņikita Hruščovs ar vieglu roku uzdāvināja Ukrainai. Krievija baidās, ka Ukraina varētu padzīt krievu floti no Krimas un aizvietot ar NATO spēkiem. Līgums par krievu Melnās jūras flotes dislokāciju Krimā ir spēkā līdz 2017.gadam, bet V.Juščenko brīdinājis, ka pēc līguma termiņa beigām Krievijas karaspēks būs spiests aizvākties no Krimas.
Bruņots konflikts starp Krieviju un Ukrainu ir maz ticams, bet Krievijai ir daudz citu līdzekļu, lai ietekmētu Ukrainu, piemēram, kontrakti par gāzes piegādi. V.Juščenko gan uzsver, ka Krievijai neizdosies novirzīt Ukrainu no kursa uz Rietumiem un agri vai vēlu Ukraina pievienosies gan NATO, gan ES.