Fišers: Eirozonas sabrukšana ir paredzama

J.Fišers uzskata, ka Īrijas ekonomiskās lejupslīdes laikā, kas galvenokārt bija uzticamības krīze banku stabilitātei un ES politiskās vadības spēju un kompetences pārbaude, Eiropas vadītāji metās viens otram pie rīkles. Īrijas problēmas saasināja ES valstu līderi, kuru izvirzītais mērķis bija saglabāt eiro valūtu, darīja pretējo, kas veicināja finanšu tirgus nervozitāti un nestabilitāti.Viņš norāda, ka nav saprotama Vācijas kancleres Angelas Merkeles sāktā diskusija Īrijas ekonomiskās krīzes laikā par ierobežojumiem finanšu sektoram, kas paredzētu nodrošināt, ka privātie investori uzņemas daļu no eirozonas nākotnes glābšanas riskiem līdz ar 2013.gadu. Atšķirībā no Īrijas glābšanas plāna šāds pieprasījums pēc banku līdzdalības Vācijā esot populārs. J.Fišers domā, ka produktīvāk būtu īstenot šādu politiku, nekā par to runāt divus gadus iepriekš.Bijušais ārlietu ministrs arī atzīmē, ka Vācijas līderi sevi uzskata par proeiropiskiem, izrādot sašutumu par pret viņiem vērstu kritiku. Taču izmaiņas Vācijas stratēģijā attiecībā pret Eiropas politiku pagaidām nav gaidāmas.J.Fišers atzīmē, ka Eiropas vienotās valūtas un reizē ar to arī ES sabrukšana būtu lielākā katastrofa kopš 1945.gada. "Par to, ka šāds rezultāts ir iespējams, kaut arī dalībvalstis apgalvo pretējo, liecina Eiropas valstu un valdību tīšā notikumu ignorance un iztēles trūkums. Pretējā gadījumā viņi atzītu, ka finanšu krīze jau sen kļuvusi par politisko krīzi, kas apdraud pašu ES pastāvēšanu," pauž J.Fišers. Tādējādi eiro valūtai būs grūti pastāvēt. Pastāvošais politiskais mehānisms krīzes pārvarēšanai nav nekas vairāk kā labi nostrādāta ekonomiskā savienība.Kļūdīgi esot pieņēmumi, ka stabilitāti var sasniegt ar tehnokrātiskām normām, noteikumiem un sankciju mehānismiem tikai eirozonā, kas ir atšķirīga ekonomika. Viņaprāt, valūtas stabilitāti varētu nodrošināt ar pakāpenisku ekonomiskās un sociālās politikas izlīdzināšanu, jaunu sabalansēšanas shēmu un efektīvu stabilitātes mehānismu izveidošanu.Savā rakstā J.Fišers stāsta, ka ekonomiskā krīze nevar tikt atrisināta bez Vācijas un Francijas kā eirozonas ziemeļdaļas un dienviddaļas līderu iesaistes, kuras varētu uzņemtiem sponsorēt nepieciešamo kompromisu starp spēcīgajām un vājajām Eiropas valstīm.Viņš pauž, ka ikviens Eiropas politiķis, kura uzmanība patlaban pievērsta pārvēlēšanai, saskarsies ar šo vēsturisko izaicinājumu un piedzīvos neveiksmi. Taču Eiropas valdību galvenajām prioritātēm vajadzētu būt rūpēm par šo krīzi, pat ja tā rezultātā tiktu zaudēts ieņemamais amats. No otras puses, J.Fišers turpina, pieņemot šo izaicinājumu, tas būtiski palielinātu politiķa iespējas tikt pārvēlētam.J.Fišers ieņēma ārlietu ministra posteni no 1998.gada līdz 2005.gadam, kad pie varas bija bijušais Vācijas kanclers Gerhards Šrēders. 59 gadus vecais J.Fišers pēc ministra amata pamešanas 2005.gadā devās uz ASV, kur kļuva par Prinstonas universitātes viesprofesoru, bet vēlāk izveidoja pētniecības institūtu. Taču 2008.gada sākumā viņš atgriezās aktīvajā politikā, iesaistoties savas partijas kampaņā Hesenes federālās zemes reģionālajām vēlēšanās. 2009.gadā J.Fišers tika uzaicināts kļūt par Eiropas gāzesvada projekta _Nabucco_ politisko konsultantu.