Lejassilēzijas vojevodistes gubernators Tomašs Smolažs žurnālistiem pirmdienas pēcpusdienā paziņoja, ka vilciena iespējamās atrašanās vietas izpēti sākuši ķīmijas, radioloģijas un sprāgstvielu eksperti.
"Izpētes mērķis ir apstiprināt, ka tur vismaz metra dziļumā nav materiālu, kas varētu kaitēt Valbžihas iedzīvotājiem un viesiem," norādīja Smolaržs.
Sākotnējās izpētes operācijā, kuru iecerēts pabeigt līdz sestdienai, piedalās arī 1.sapieru pulka karavīri.
"Vēlāk armija iesniegs ziņojumu, kas palīdzēs situācijas un apkārtnei pastāvošo draudu nevērtēšanā," piebilda gubernators.
Savukārt pulkvedis Arurs Taliks pavēstīja, ka līdz gada beigām armija veiks turpmāko vietas izpēti.
Kā ziņots, kāds polis un vācietis augustā Valbžihas varasiestādēm iesniedza pretenzijas uz viņu it kā atrastā vilciena kravu. Vilciena sastāvu abi uzgājuši, izmantojot zemes slāņu caurlūkošanas radaru.
Baumas par iespējamiem nacistu paslēptiem dārgumiem Lejassilēzijā klīdušas jau kopš Otrā pasaules kara beigām.
1945.gadā nacisti Lejassilēzijā sāka īstenot projektu Riese (Milzis), izbūvējot lielu pazemes telpu un galeriju kompleksu. Daļa no šīm pazemes būvēm ir pieejama publikai vietējā muzeja gidu pavadībā.
Vieta, kur it kā pirms 70 gadiem ticis apslēpts noslēpumainais vilciens, atrodas netālu no dzelzceļa stigas starp Vroclavu un Valbžihu. Abas šīs pilsētas līdz Otrā pasaules kara beigām atradās Vācijas sastāvā un attiecīgi tika dēvētas par Breslavu un Valdenburgu.
Saskaņā ar leģendu 1945.gada sākumā nacistiskā armija, bēgot no padomju spēku tuvošanās, toreizējā Breslavā glabāto salaupīto zeltu, dārglietas un citas vērtības sakrāva vilcienā un mēģināja izvest.
Zelta vilciens tā arī nekad nesasniedza savu galamērķi, bet neskaidros apstākļos pazuda tagadējās Polijas dienvidrietumos.
Pēc dažām ziņām, vilcienā varētu atrasties arī leģendārā Dzintara istaba, par kuras likteni nekas nav zināms kopš 1945.gada aprīļa, kad tā pazuda toreizējā Kēnigsbergā (tagadējā Kaļiņingrada).
Tagadējo Valbžihu PSRS armija ieņēma tikai 1945.gada 8.maijā. Saskaņā ar Potsdamas konferences lēmumu par Polijas robežas pārbīdīšanu uz rietumiem, lai kompensētu PSRS okupētās un anektētās poļu teritorijas, kādreizējā Valdenburga kļuva par poļu pilsētu.