Vairākās no abiem režīmiem cietušo cilvēku grupās V. Benca viedoklis jau ir izsaucis asus protestus, un laikraksts Tagesspiegel publicē no komunistiskā režīma cietušo vāciešu apvienības goda priekšsēdētāja Horsta Šūlera viedokli par šo jautājumu.
1924. gadā dzimušais H. Šūlers 1951. gadā tika notiesāts uz 25 gadiem par pretošanos VDR staļinistiskajam režīmam un nosūtīts uz Vorkutas nometnēm, kur atradās līdz 1955. gadam. Panākt viņa atgriešanos Vācijā izdevās tikai pēc Konrāda Adenauera personiska lūguma. Pēc atgriešanās H. Šūlers strādāja par žurnālistu un vēlāk arī laikrakstu redaktoru, norāda Tagesspiegel.
„Pagājušais gadsimts tiek uzskatīts par divu noziedzīgu sistēmu, kuru terors iznīcināja miljoniem cilvēku, gadsimtu. Nacionālsociālistiskais režīms (...) pazudināja neskaitāmu daudzumu ebreju, čigānu un savu politisko pretinieku. Tas, ka mēs šodien saucam par holokostu, nesaudzēja nedz sievietes, nedz bērnus, nedz sirmgalvjus. Tā bija genocīda bezprecedenta forma,” raksta H. Šūlers.
„Paralēli nacionālsociālismam eksistēja arī terors zem komunisma izkārtnes,” turpina H. Šūlers. „Jorgs Baberovskis, Berlīnes Humboldta universitātes Austrumeiropas vēstures profesors savā 2012. gadā izdotajā grāmatā Izdedzinātā zeme raksta: „Jebkurš jebkurā laikā varēja kļūt par terora, ko organizēja valsts, upuri: būdams kādas stigmatizētas sociālās vai etniskās grupas loceklis, denunciācijas dēļ jeb nejauši, vai tāpēc, ka diktatoram patika nogalināt cilvēkus un iedvest tiem bailes un šausmas.” Un vēl: „Nevienā citā valstī cilvēki nedzīvoja tādās bailēs, kā PSRS.”
Pēc H. Šūlera vārdiem, viņa oponents V. Bencs īpaši atzīmē, ka padomju politikas mērķis nebija iznīcināt cilvēkus, balstoties tikai uz viņu piederību pie noteiktām etniskajām vai reliģiskajām grupām. „Iespējams, tomēr staļinistu mērķis bija režīmam nevēlamas politiskās klases vai neuzticību izraisījuši paša partijas biedri,” raksta H. Šūlers. Bez tam viņš iebilst pret V. Benca apgalvojumu, ka fašistiskās koncentrācijas nometnes nav iespējams salīdzināt ar VDK cietumiem: „Katrā ziņā man VDK virsnieki nopratināšanu laikā atsita nieri, nerunājot nemaz par zobiem; Dievs mans liecinieks, ka es nebiju izņēmums no likuma.”
V. Bencs, turpina H. Šūlers, absolūti pareizi raksta, ka jebkuras ciešanas ir pelnījušas vienādu cieņu, tomēr tādā gadījumā nav saprotams, kāpēc viņš iestājas par „diferencētu priekšstatu par vēsturi”, kur katrai upuru kategorijai atvēlēta piedienīga vieta. „Kas tā tāda piedienīgā vieta un kur tā atrodas? Gulagā mēs bijām kristieši, jūdi, musulmaņi, ateisti, sarkanarmieši, kas tur nonāca tieši no vāciešu gūsta, poļi, baltieši, čehi, vācieši, rumāņi, ungāri, krievi – visdažādāko tautu un ticību pārstāvji, kas bija vienoti tajā, ka mēs visi bijām izmocīti upuri un izdzīvojām, pateicoties solidaritātei vienam ar otru. Fašistiskajās koncentrācijas nometnēs, visticamāk, bija tāpat,” raksta H. Šūlers.
Tādēļ, teikts rakstā, nav saprotams, kā Eiropas Parlamenta ierosinājums 23. augustā – Molotova-Rībentropa pakta parakstīšanas gadadienā – atzīmēt visu totalitārisma upuru piemiņas dienu, kas apelē pie Eiropas sirdsapziņas, spēj nivelēt dažādības starp nacionālsociālistisko un komunistisko teroru. Tāpat, pēc viņa vārdiem, nav pārsteidzoši, ka šo dienu pagaidām atzīmē tikai Zviedrija, Baltijas valstis, Bulgārija, Horvātija, Polija, Ungārija un Slovēnija, bet neviena no Rietumeiropas valstīm: visas minētās valstis, izņemot Zviedriju, ir piedzīvojušas Staļina teroru.