Kā skaidrojis ekonomikas eksperts Ivans Čakarovs, ātri augošās ekonomikas palēninās tad, kad ir izsmēlušas „atpalikušo priekšrocības” – iespējas gūt lielāku peļņu zemu izmaksu dēļ. Pēc tam valstis saskaras ar izaugsmes palēlināšanos, nonākot „vidējā ienākuma lamatās”, un tieši tas pašlaik notiek Krievijā.
Pēc I. Čakarova vārdiem, šajās lamatās valstis nonāk, kad IKP uz vienu iedzīvotāju pietuvojas 16 tūkstošiem ASV dolāru. Krievijā šis rādītājs, pēc ekonomista aprēķiniem, šogad būs 16 016 ASV dolāri.
Rietumeiropas valstis zaudēja izaugsmes tempus 1970. gados., Dienvidkoreja – 1995. gadā, Singapūra un Honkonga – 1980. gadu sākumā, Taivāna – 1990. beigās, un visos šajos gadījumos tika sasniegta minētā IKP uz vienu iedzīvotāju robeža, norāda ekonomists. Pēc viņa vārdiem, Krievija ir pirmā no BRICS jeb straujas izaugsmes valstīm, kura saskaras ar šo problēmu. Ķīna „vidējā ienākuma lamatās” nonāks 2020. gadā, Brazīlija – 2024. gadā, bet Indija tikai 2038. gadā.
Valstis, kas nonākušas šajā situācijā, parasti zaudē gandrīz divas trešdaļas no izaugsmes tempa, salīdzinājumā ar iepriekšējo septiņu gadu vidējo rādītāju, norāda I. Čakarovs, atsaucoties uz ASV Nacionālā ekonomisko pētījumu biroja aprēķiniem. Krievijas gadījumā tas nozīmē, ka temps no 4,5% samazināsies līdz 1,6%, kā tas arī notika šī gada pirmajā ceturksnī.
Krievija var aptuveni uz desmitgadi nonākt situācijā, kad tās izaugsmes tempi nepārsniedz 2% gadā, bet ienākuma uz vienu iedzīvotāju pieaugums – 1,9% gadā. Rezultātā politiķi var izšķirties par aizņēmumu ievērojamu palielināšanu, lai nostiprinātu savu varu – tas ir ceļš, pa kuru no 1980. līdz 2010. gadiem gāja Grieķija, uztraucas I. Čakarovs.
Jāatgādina, ka Grieķijā pēc IKP uz vienu iedzīvotāju sasniegšanas 16 tūkstošu ASV dolāru apmērā 1980. gados, sekoja stagnācija un recesija, bezdarbs pieauga 2,5 reizes, inflācija – 1,6 reizes, bet ražošanas izaugsme palēninājās no 10 līdz 1% gadā. Grieķija sāka palielināt valsts parādu, un no apmēram 20% no IKP 1980. gadu sākumā tas pieauga līdz 170% no IKP 2011. gadā, kļūstot par signālu visas eirozonas parādu krīzes sākumam.