„Pēc Galeoti domām, korupcija, vāja vadība, vecmodīga politika un Krievijas ieslīgšana nabadzībā pēc PSRS sabrukuma ir pārvērtušas vēl nesen varenu darbojošos armiju neefektīvā pūlī,” teikts rakstā. Kas attiecas uz tagadējā Krievijas aizsardzības ministra [Anatolija] Serdjukova darbībām, tad, kā uzskata Foreign Policy, viņš sadūries ar kolosāliem birokrātiskajiem šķēršļiem un īsta cīņa par reformām šobrīd tikai sākas.
Krievijas armijas reformēšanas nepieciešamība ir acīmredzama kaut vai no cilvēktiesību viedokļa, teikts rakstā. „Jauniesauktie kā likums ir puiši no ģimenēm, kurām nepietiek naudas lai atpirktos no iesaukuma, un viņi gadu desmitiem tiek pakļauti nežēlīgai attieksmei Dedovshchina ietvaros – tradīcijas romāna Mušu pavēlnieks stilā,” raksta izdevums.
Serdjukova un Krievijas Bruņotospēku Ģenerālštāba priekšnieka Nikolaja Makarova aizsāktās reformas ir pārsteidzoši līdzīgas pārmaiņas, kuri Rietumvalstu armijās ir īstenotas ir īstenotas vairāku pēdējo desmitgažu laikā, atzīmē žurnāls, piebilstot, kā šoreiz reformatoriem nākas stāties pretīm dziļi iesakņotām interesēm un tradīcijām.
Pētījumā teikts, ka pēc Kremļa domām svarīgākā armijas misija ir likvidēt nestabilitātes cēloņus Krievijas kaimiņvalstīs. Šim mērķim nepieciešami relatīvi ātri izvēršami spēki, kā arī daļas, kurām ir sadarbības pieredze ar kaimiņvalstu drošības spēkiem. Šādi spēki ir skaitliski nelieli, bet labi apmācīti un elastīgi. Piedevām arī demogrāfiska situācija nozīmē, ka nebūs iespējams iztikt bez armijas skaitliskā sastāva samazināšanas.
Vienlaikus birokrātiskā aparāta pretestība ir milzīga, uzskata profesors M. Galeoti, jo reforma apdraud plaši izplatīto virsnieku un Aizsardzības ministrijas ierēdņu iedzīvošanās praksi. Pēc kāda Krievijas armijas inspektora vārdiem, valstī tiek izzagts līdz pat 20% no bruņoto spēku budžeta. Iemesli pretoties reformām ir arī aizsardzības rūpniecībai, „kura saņem milzu naudu par nedrošu un standartiem neatbilstošu bruņojumu un aprīkojumu”.
Savukārt kas attiecas uz A. Serdjukovu, tad viņš ir atvedis uz Aizsardzības ministriju virkni civilpersonu, kā arī ir gatavs iepirkt ieročus ārzemēs. Tāpat ierēdņiem nāksies ņemt vērā, ka Vladimirs Putins, ļoti ticams, ir kļuvis par prezidentu uz mūžu. Kā uzskata M. Galeoti, reformu iespējamība Krievijas armijā pašlaik ir augstākā pēdējo 20 gadu laikā.
Ne tik daudzskaitlīga, bet daudz manevrētspējīga Krievijas armija var būt pat noderīga, bet vairs ne bīstama ASV interesēm, teikts rakstā. Ja Krievijas armija kļūs stiprāka, Ķīna un Irāna pārslēgs uz to daļu savu resursu. „Amerikāņu štābiem tāpat būs tikai jāpriecājas, ja Krievijas Aizsardzības ministrija tērēs līdzekļus drošības uzturēšanai Krievijas tuvumā, nevis liela darbības rādiusa kodolpotenciālam un ekspedīcijas korpusiem,” raksta profesors M. Galeoti.
Visbeidzot vēl viens pluss: Krievijas vadība sāks domāt par taktisko kodolieroču skaita samazināšanu tikai tad, ja pārliecināsies, ka armija ir spējīga aizsargāt Krieviju ar parastā bruņojuma palīdzību.
Tomēr reforma ir iespējama tikai ar nosacījumu, ja strauji nekrītas naftas cenas. Pretējā gadījumā Krievijas valsts kase kļūs tukša, un Kremlim nāksies aizmirst par armijas reformu, teikts publikācijas noslēgumā.