Lukjanovs kļuva par Augstākās padomes priekšsēdētāju 1990. gada martā, nomainot Gorbačovu, kurš tika ievēlēts par pirmo un, kā vēlāk izrādījās, arī vienīgo Padomju Savienības prezidentu.
Lai gan Lukjanovs oficiāli nebija starp 1991. gada augusta puča līderiem, pēc puča izgāšanās viņš tika arestēts un atradās apcietinājumā līdz 1992. gada decembrim par šī puča atbalstīšanu. Visi puča līderi 1994. gadā tika amnestēti.
2015. gadā sniegtā intervijā ziņu vietnei Lenta.ru Lukjanovs sacīja, ka bijis ieslodzīts cietumā par to, ka viņš negribēja atteikties no savas ticības padomju iekārtai.
Viņš sacīja, ka pučs bija "valsts līderu grupas izmisīgs, bet slikti organizēts mēģinājums izglābt PSRS".
No 1993. līdz 2003. gadam Lukjanovs bija Valsts domes deputāts no Krievijas Federācijas Komunistiskās partijas. Viņš bija arī šīs partijas Centrālkomitejas prezidija loceklis no 1994. līdz 2000. gadam.
Lukjanovs piedzima 1930. gada 7. maijā Smoļenskā. Otrā pasaules kara laikā viņš sāka darba gaitas kā munīcijas fabrikas strādnieks. 1953. gadā viņš pabeidza tieslietu studijas Maskavas Valsts universitātē un pēc tam veidoja veiksmīgu karjeru padomju valsts iestādēs.
Krievijas Federācijas Komunistiskās partijas līderis Genadijs Zjuganovs paziņoja valsts ziņu aģentūrai TASS, ka Lukjanovs "nodzīvojis īsta patriota mūžu".