Publiskota emocionāla nogalinātās Islāma valsts gūsteknes vēstule ģimenei

gadā, pati palikdama džihādistu gūstā.Kailas Džīnas Milleres vēstule tuviniekiem:Ja jūs saņemat šo vēstuli, tas nozīmē, ka es aizvien esmu gūstā, bet mani kameras biedri (sākot no 2014.gada 2.novembra) ir atbrīvoti. Esmu lūgusi viņiem sazināties ar jums un nodot jums šo vēstuli. Grūti tagad izdomāt, ko teikt. Daru jums zināmu, ka esmu drošā vietā, esmu neskarta un pie labas veselības (patiesībā pat esmu pieņēmusies svarā). Pret mani izturas ar cieņu un laipni. Vēlējos jums visiem nosūtīt ļoti pārdomātu vēstuli (nezināju, vai mani kameras biedri tuvākajās dienās vai mēnešos tiks atbrīvoti, kas ierobežotu manu laiku), bet vienā piegājienā spēju uzrakstīt tikai pa rindkopai – vien doma par jums liek man izplūst asarās.Ja jārunā par ciešanām, kādas man sagādājusi šī pieredze, tas ir tikai tāpēc, ka zinu, cik ļoti daudz manis dēļ nu jācieš jums. Es nekad jums nelūgšu piedošanu, jo to neesmu pelnījusi. Es atminos, kā mamma vienmēr man teica – beigās vienīgais, kas tev patiešām ir palicis, būs Dievs. Nu esmu nonākusi līdz tam brīdim savā dzīvē, kad burtiskā nozīmē pilnībā nododu sevi radītāja varā, jo neviena cita jau vairs nav. Dieva un jūsu lūgšanu dēļ es šajā brīvajā kritienā jūtos kā maigi ieaijāta. Man tumsā parādīta gaisma, esmu sapratusi, ka pat ieslodzījumā cilvēks var būt brīvs.Esmu pateicīga, ka nu varu saskatīt labo katrā situācijā, reizēm mums tikai rūpīgāk jāmeklē. Es skaitu lūgšanas katru dienu, lai jūs justu manu klātbūtni. Aicinu arī jums paļauties uz Dievu un vienam otru atbalstīt. Man jūsu ļoti pietrūkst, it kā mēs būtu piespiedu kārtā šķirti jau vismaz desmit gadus.Man ir ļoti daudz laika pārdomām. Pārdomām par lietām, ko darīšu kopā ar Leksu, domāju par mūsu pirmo ģimenes ceļojumu, mūsu pirmo satikšanos lidostā. Daudzas stundas domāju, ka tikai tava prombūtne man 25 gadu vecumā beidzot lika saprast tavu lomu manā dzīvē.Jūs katrs manā dzīvē esat kā dāvana. Es nevēlos, lai sarunu vešana par manu atbrīvošanu būtu jūsu pienākums. Ja ir jebkāda cita iespēja, izmantojiet to, pat ja tas prasīs vairāk laika. Šim nav jākļūst par jūsu nastu. Esmu lūgusi šīm sievietēm [noprotams, ka atbrīvotajām gūsteknēm – Milleres bijušajām kameras biedrenēm – red.] jūs atbalstīt, lūdzu vērsieties pēc padoma pie viņām. Ja jau neesat to izdarījuši [teksts izņemts], varat kontaktēties ar [teksts izņemts] – viņiem varētu būt zināma pieredze darīšanā ar šiem cilvēkiem. Neviens no mums neparedzēja, ka šis ievilksies tik ilgi, bet es zinu, ka arī no savas puses daru visu iespējamo. Manī iekšā vēl ir daudz cīņasspara, es neesmu salauzta un nepadošos, lai cik ilgi šis ievilktos. Es pirms pāris mēnešiem sarakstīju dziesmu, kurā ir teksts "Tā daļa manis, kas visvairāk sāp, arī ir tā, kas liek man piecelties no gultas. Bez jūsu cerības nebūs atlicis vairs nekas...". Ar to domāju, ka doma par jūsu ciešanām ir tā, kas izraisa manas ciešanas, bet vienlaikus doma par mūsu atkalredzēšanos ir mana spēka avots.Lūdzu esiet pacietīgi, uzticiet savas sāpes Dievam. Es zinu, ka jūs gribētu, lai šajā brīdī esmu stipra. Tieši to es arī daru.Nebaidieties par mani, turpiniet lūgt Dievu, un ar viņa vēlību mēs atkal drīz būsim kopā. Kaila