***
"Cilvēks par sevi nav nekas, — viņš aug tikai attieksmē pret līdzcilvēku./Neviens nav Es. Katrs ir Mēs. Tu un Es. Raidītājs un uztvērējs." A. Moruā
Manā ģimenē jēdziens "bērni ar īpašām vajadzībām" pazīstams jau sen (2003. gadā), kad mamma sāka mācīties par mūzikas terapeiti. Tad es vēl maz ko saprotu no tā. Prakses laikā māte ņēma mani līdzi uz mūzikas terapijas nodarbībām bērniem ar cerebrālo parēzi. No sākuma man bija bailes, jo viņš nevarēja kontrolēt savas kustības, bet pamazām es pieradu. Mēs muzicējām kopā, spēlējām dažādus mūzikas instrumentus, un mamma teica, ka tas ir muzikālais dialogs, muzikāla saspēle, improvizācija. Mēs varējām saprast viens otru bez vārdiem, un mani viņu spastika vairs netraucēja, kā arī tas, ka viņš nerunā. Tas bija lieliski! Laikam tad es sāku saprast, ka mēs esam vienādi un varam atrast kopējo valodu. No tā brīža manā vārdu krājumā pazuda apvainojošais vārds "invalīds", jo man kļuva skaidrs, kas tas ir "cilvēks ar īpašām vajadzībām".
Pagājušajā gadā man bija izdevība būt skatītāju pulkā Nāc līdzās! Ziemassvētku koncertā DNKC Vārpā. Un atkal mani pārsteidza bērni ar īpašām vajadzībām. Daži bija ratiņkrēslos, daži vispār neredzēja, dažiem vēl ir citi traucējumi, bet viņus vienoja pats galvenais – pozitīva attieksme pret dzīvi. Neskatoties ne uz ko, viņi nāca uz skatuves smaidoši, dzīvespriecīgi un sniedza mums visiem satriecošus priekšnesumus. Tas tiešām bija Ziemassvētku pārsteigums. Kopā ar viņiem uzstājas Latvijas lielie mākslinieki. Bija redzams, ka starp koncerta dalībniekiem izveidojās sirsnīgas, mīlestības pilnas attiecības. Kā viņi sadziedājās! N. Puzikovs dziedāja duetā ar Diānu, Ilona Bagele ar Iļju… Pēc koncerta Ilona teica, ka grūti pateikt, kurš ieguva vairāk – bērns vai viņa, tie pārdzīvojumi un piedzīvojumi katram ir zelta vērts.
Šķita interesanti uzzināt, kā notiek atlase tādam lielam pasākumam. Viss notiek, kā parasti – speciālajās skolās, bērnu patversmēs, pēc tam novados, fināls Rīgā un kulminācijā — lielais koncerts. Šogad martā, kārtējo reizi Daugavpilī notika Latgales novada konkursa Nāc līdzās! skate. Mēs kopā ar latviešu valodas skolotāju apmeklējām šo konkursu, un neviens no mums to nenožēloja. Uz skatuves es redzēju jau pazīstamus laureātus un arī jaunus konkursantus.
Sevišķi mani aizrāva zēns ratiņkrēslā no Kalkūnes bērnu nama. Viņš kopā ar savu skolotāju dziedāja dziesmu par eņģeli. Dziesmas nobeigumā skolotāja atdeva bērnam savus spārnus. Tas bija tik aizkustinoši un emocionāli, tik dziļi pārdomāti, mums visiem acīs parādījās asaras. Un es saprotu, kas man visvairāk patika – neviens no bērniem nekautrējās, nejutās aizvainots. Un tad mums, it kā veseliem, arī nebija neērti par to. Beidzot mums visiem ir pareiza nostāja šajā situācijā – mēs esam kopā, mums interesanti būt kopā, būt līdzās!
"Tu nebūsi ne lieks, ne mazvērtīgs, ne sīks,/Ja esi kādam vajadzīgs." Z.Mauriņa