Domāju, ka jaunieši vienkārši ierēc par šīm filmām, tas ir viņu socializēšanās laika fun - apspriest, kuras ir krutākas filmas - šausmenes vai romantiskās.
Varu vien norādīt, ka diezgan bagātīgajā pasaules kinovēsturē ir spilgtas, neaizmirstamas klasiskas filmas, kuras būtu interesantas jaunajiem skatītājiem. Piemēram, pāris pasaules kinoklasikas vērtību - Vitorio de Sikas Velosipēdu zagļi (1948; tiek uzskatīta par slavenā itāļu neoreālisma pērli, vienkāršs stāsts par tēva un puikas attiecībām Romā, kad nozagtais velosipēds kļūst par tādu kā izdzīvošanas mācības simbolu) vai 400 sitienu (1959; režisors Fransuā Trifo biogrāfiskā stāstā par grūti audzināmo pusaudzi Antuānu, kuram uzkritušas «visas 33 nelaimes» - tā tiek tulkota franču idioma filmas jocīgajā nosaukumā). Satriecoši skaista un, jā, romantiski skarba ir Albēra Lamorisa Baltkrēpis (1953; manuprāt, šī vienkāršā, cilvēcīgā filma par puiku un zirgu desmitkārt pārspļauj Spīlberga ar miljonu specefektiem uztaisīto Kara zirgu), Putnubiedēklis (izcila padomjlaiku filma, kas rāda nežēlīgu stāstu, ko nozīmē būt citādajam klasē, režisors ir Rolans Bikovs, un galvenajā lomā tagad Krievijā populāra sliktas popmūzikas dziedātāja Kristīna Orbakaite).
Vēl ir kāds mazāk zināms šedevrs - 1996. gadā Francijā uzņemta filma Ponete (režisors Žaks Duajons), kas bez jelkādiem meliem un izlikšanās vēsta par mazu meitenīti, kurai mamma mirst ar vēzi, - tā nav salkana «puņķu un asaru» filma, bet lielisks apliecinājums, ka štancēt «bērnu filmas» pēc receptes - nu, sīkie jau visu apēdīs - ir liela kļūda. Tā ir gudra filma par gudru mazu cilvēku - četrgadīgo Poneti, kura izrādās krietni spēcīgāka personība nekā daudzi pieaugušie.
Taču pats bēdīgākais, ka Latvijā nav vietas (kinoteātra vai kinobibliotēkas), kur šīs klasiskās filmas tie jaunieši, kurus tiešām interesē labas filmas, varētu noskatīties.
SKOLĒNU VIEDOKĻI
Kristīne Rožkalna, J. Čakstes Liepājas pilsētas 10. vidusskola
Iesīkstējušo stereotipu par to, kādas filmas izvēlas zēni, kādas meitenes, iespējams gāzt vienā setā, veicot aptauju, - atbildi man sniedza 35 respondenti (vidējais vecums 18 gadu). Izrādās, arī meitenes ir šausmu filmu cienītājas un zēni neatsakās no labas komēdijas, viss atkarīgs no kompānijas. Varu ieteikt dažas filmas, kuras man un aptaujas dalībniekiem šķiet noskatīšanās vērtas: The Pirates of Caribbean, The Notebook un 2007. gada drāma Into the Wild. Aptaujāju arī par visā pasaulē aktuālo filmu lejupielādēšanu - 70,6% atbildēja, ka viņi to dara, un tikai viens respondents atzina, ka nekad nav nelikumīgi lejupielādējis filmu. Iemesls varētu būt niecīgais filmu skaits kinoteātros vai fakts, ka februārī pirmizrādi piedzīvojusi filma mūsu ekrānus sasniedz pēc diviem mēnešiem.
Krišs Kupruks, Salaspils 1. vidusskola
Man patīk action filmas. Bet bieži vien žokļu laušanas, vardarbības ir krietni par daudz. Mani vienmēr mudina domāt, ar kādām emocijām iziešu no kinozāles. Lai gan dažreiz filmu gribu noskatīties konkrētu iemeslu dēļ, piemēram, Inception/Pirmsākums gadījumā tā bija datorgrafika un režisors. Vēl patīk drāmas - nevis tās, kuras skatoties kamols kaklā, bet kurām pārdzīvoju līdzi un beigās varu pateikt: kvalitatīvs kino: Karaļa runa/ King's speech un Skārdnieks, drēbnieks, zaldāts, spiegs/ Tinker Tailor Soldier Spy. Pirmo var mierīgi skatīties, malkojot kafiju, pēc otras galva kūp kā pēc matemātikas uzdevumu rēķināšanas divu stundu garumā. Komēdijas lielākoties nepatīk. Tās vairs nav komēdijas kā agrāk Šurika piedzīvojumi vai Briljanta roka. Jaunākās parasti ir glupas, tām nav nekādas pievienotās vērtības. No multeņu vecuma esmu jau izaudzis, bet Ledus laikmets, Lieliskais lapsas kungs, Runcis zābakos jāredz kaut vai tāpēc, ka Holivuda tās nav samaitājusi.
Dita Pētersone, Smiltenes Centra vidusskola
Mūsdienu kultūra nav iedomājama bez kinomākslas un televīzijas, šiem likumīgajiem radio un kinematogrāfa pēctečiem. Tomēr sākumā kino tika uztverts kā antikultūra, jo ekrāna panāktā ilūzija bija ļoti elementāra, nesniedzās ārpus gadatirgus atrakcijas ietvariem, kurai estētikas jomā nav nākotnes. Tikai žēl, ka pašlaik mēs kinomākslu esam pārvērtuši prastā, nelegāli lejupielādētā filmas versijā uz datora, nevis iešanā uz kino. Man patīk ar draudzenēm iet uz kino, jo tā ir citāda bauda! Turklāt, ak, šie stereotipi: arī mēs klasē, veidojot filmu vakaru, tos lauzām, jo beidzot uzzinājām, ka lielai daļai meiteņu pat ļoti patīk šausmenes un puišiem tīk arī romantiskā žanra filmas! Man pašai patīk dažādība. Pēdējā, ko noskatījos kinoteātrī un iesaku arī pārējiem, ir Pagājusī nakts/Last night. Tas ir stāsts par laimīgi precētu pāri, kurā vīram komandējuma dēļ nākas pavadīt vienu nakti šķirti no sievas. Abiem šajā naktī ir jācīnās pretī kārdinājumam un jāizvērtē savas jūtas. Vēl ilgi ir par ko domāt!