Pēdējā laikā tiek ļoti diskutēts par to, ka jāmaina visa izglītības sistēma. Jāsamazina skolas gadu skaits uz 11, lai jaunieši varētu ātrāk sākt strādāt, jāpagarina mācību gads, atņemot mums vēl pāris siltās vasaras nedēļas, un daudzas citas lietas (man, starpcitu, ļoti gāja pie sirds tā vaučeru ideja, kas tiešām varētu sekmēt skolu līmeņu celšanos!). Tomēr, lai cik skaisti tas viss neizklausītos, manuprāt, tas nemainīs absolūti neko – jo šobrīd jaunietis no skolas tiek izlaists bez mazākās sajēgas, kā patiesībā dzīvē notiek lietas un ko iesākt tālāk. Daži cilvēki gan piedzimst gudrāki par citiem, tie kaut ko iemācās paši, citiem ir vecāki, kas nodod tālāk visas savas zināšanas, tomēr tie, kas paļaujas tikai uz skolu (kā tam, vispār, vajadzētu būt, par cik tai tiek piešķirta tik ļoti liela vērtība un mēs tur pavadām 12 gadus), diezgan sāpīgi krīt. Jau tagad manā skolā ir cilvēki, kurus var uzskatīt par paraugskolniekiem, bet reāli sakarīgu sarunu ar viņiem nav iespējams izveidot.
Teikšu godīgi - vairs neatceros, ko darīju devītajā klasē. Zinu to, ka nekad neesmu bijusi paraugskolniece, tātad es noteikti nemācījos - vismaz ne tā, kā to dara mana māsa, kura katru vakaru vairākas stundas cītīgi pilda mājasdarbus, visu galdu nokrāvusi ar darba burtnīcām un kladēm. Kāpēc – pat īsti nevaru pateikt. Kaut kā vienkārši neuzskatu, ka sevi pierādīt varu tikai tādā veidā. Protams, visam ir izņēmumi un ir priekšmeti, kuros laba atzīme tiešām kaut ko nozīmē, bet, lielākoties, skola iemāca liet ūdeni, saprast, ko skolotājs grib no Tevis dzirdēt un to viņam pasniegt tā, kā viņam labpatīk. Mēs iemācamies ātri iekalt lietas no galvas un tikpat ātri tās aizmirst, nekad īsti neizprotot – „un kādēļ tieši man tas ir jāzin?”
Tiek patērēts nenormāli daudz laika, mācoties un uztverot ļoti daudz nevajadzīgas informācijas apjomu, no kura reāli jēgas nav – tā vietā, lai iemācītos kaut ko, kas tiešām būtu jāzina un kā to pielietot dzīvē. Jaunietim, pareizo atbilžu iekalšanas vietā, vajadzētu mācīties domāt, izdomāt, pielietot loģisko domāšanu. Domāt radoši. Domāt ārpus rāmjiem.
Skolai vajadzētu būt tai vietai, kurā mums iemāca, kā būt laimīgākiem, kā sasniegt to, ko vēlamies un kā pielietot visu savu potenciālu, nevis atnākt, atsēdēt un iet mājās. Iemācīt cienīt apkārtējos, piedot īgnajiem pensionāriem uz ielas un palaist meitenes apsēsties autobusā. Iemācīt cieņu pret valsti un tās valodu, iemācīties sadarboties, risināt sarežģītas situācijas, strādāt komandā un prasmīgi izteikt savu viedokli. Bet, pats galvenais, skolai vajadzētu palīdzēt jaunietim izveidot to viedokli – un nevis iekaļot galvā pareizo atbildi, bet to izdomājot. Ir taču simtiem atbilžu un skatupunktu katrai problēmai – kāpēc mums jāaprobežojas ar to, kas ir rakstīta grāmatā?
Un rezultāti būs krietni augstāki. Vismaz tie, kuri patiesībā ir svarīgi.
Skarbā patiesība ir tāda, ka, ne vienmēr mūs mājās gaida mīloši vecāki, kuri mums iemācīs visu to, ko dzīvē vajag. Dažkārt ir vēlme, bet nav zināšanu, bet citkārt viņiem ir vienalga un viņi savu vienaldzību pielipina arī bērnam. Un tad to tik sabiedriskajā transportā var dzirdēt, kā "man pohuj", uz visu, kas tiek piedāvāts.
Skolai vajadzētu būt tai vietai, kurā tas tiek mainīts - skolai vajadzētu iedvesmot, radīt vēlmi uzzināt un iemācīties. Skola varētu iemācīt jaunietim mācīties - atrast un pielietot informāciju.
Jā, šādas reformas prasītu, lai cik tas neizklausītos baisi, personiskāku attieksmi no skolotāja pret skolēniem. Tātad, tas prasa ieguldīt līdzekļus un attieksmi, lai skolotājam būtu patīkami iet uz darbu. Mana mamma ir skolotāja - es zinu, cik grūti tas dažkārt ir, cik daudz tiek prasīts un maz dots pretī.
Pats galvenais - kādēļ gudri vīri uzvalkos apsēžas ap galdu un izlemj jauniešu likteni, nepajautājot mums pašiem? Jūs būsiet pārsteigti, cik daudz mums būs ko teikt, ja no mums sagaidīs nopietnu atbildi.
Es zinu, esmu sapņotāja. Bet, ko var gribēt - savos 18 neesmu vēl ne tuvu gatava atteikties no sava jaunības maksimālisma. Vēl vairāk - es viņu mīlu un gribu paturēt pie sevis pēc iespējas ilgāk.
Bet, kamēr tas vēl nav noticis, es jauniešiem iesaku to pašu, ko pateicu savai māsai, kad viņa pie manis atnāca ar savu skumjo jautājumu - lasi vairāk grāmatas. Un neaprobežojaties ar Krēslu, lai gan, ar kaut ko ir jāsāk! Meklējiet veidus, kā pilnveidot sevi ārpus skolas, esiet kritiski un nekad neapstājaties savā pašizaugsmē. Neļaujiet nevienam jums pateikt, cik un kā vērti esat.
Un vecāki - pērciet saviem bērniem grāmatas. Lūdzu, lūdzu, pērciet viņiem grāmatas. Vai vismaz sagādājiet bibliotēkas kartīti. Un izskaudiet no ģimenes vārdu krājuma vārdu „vienalga”, jo vienaldzība noved pie nevēlēšanās kaut ko zināt un tad viss, ko mēs iegūsim, būs 11 gadus skolā atsēdējuši jaunieši, kuriem nav ne mazākās sajēgas par to, ko tālāk iesākt ar savu dzīvi. Ļaujiet mums kļūdīties, ļaujiet mums no tā mācīties. Ļaujiet mēģināt, ļaujiet eksperimentēt, ļaujiet izveidot to savu Es. Neieliksim nevienu nekādos rāmjos un nespriedīsim par visiem pēc viena parauga.
Ieguldīsim savos jauniešos un viņi kādu dienu mums to atdarīs ar uzviju.
Katrs no mums ir ģēnijs. Bet ja jūs spriežat par zivi pēc tās spējas rāpties kokā, tā visu savu mūžu nodzīvos ticot, ka ir dumja.