Nepatīkamākie momenti bija saistīti ar to, ka akcijā piedalījās tikai trīs valstis. Kā skaidroja Šteinbergs, aicināti tika arī vācieši, austrieši un briti, bet nekā. Otrs, sacensību rīkotāji un IBSF pārstāvji centās likt šķēršļus – mēģināja atņemt plakātus, traucēja filmēt akciju, draudēja izsaukt policiju, nepielaist sacensībām un citas sankcijas. Sankcijas bija, kas nozīmē, ja kaut kas līdzīgs atkārtosies, sekas protestētājiem būs daudz smagākas. Vienlaikus patīkami, ka treneri Šteinbergu tas īpaši nebiedē un, ja vajadzēs, viņš ir gatavs kopā ar ukraiņiem un sabiedrotajiem cīnīties pret agresoru līdzdalību arī turpmāk. Lūk, tā ir pozīcija un pārliecība! Citos pirmsolimpiskajos startos Latvijas un citu valstu sporta saime pret agresoru līdzdalību protesta akcijā nebija vienojusies, lai arī ziemas sporta veidos krievi un baltkrievi piedalās jau kādu laiku. Žēl. Kopējai pozīcijai un solidaritātei tas būtu noderējis. Lai nesanāk, ka skeletonisti ir vieni – kā saucēja balss tuksnesī.
MILITĀRISTI PAUKO
Ja aptveram arī vasaras sporta veidus, pērnā gada vasarā pasaules paukošanas čempionāta laikā Tbilisi pie Sporta pils notika analoģisks pasākums pret 24 Krievijas un Baltkrievijas paukotāju pielaišanu sacensībām. Katalizators tam bija fakts, ka vairāki krievu sportisti pilnīgi noteikti nāca no armijas aprindām. Sofija Veļikaja bija majores pakāpē, Jana Jegorjana – leitnante, bet Olga Ņikitina – vecākā seržante. Visas trīs «neitrālās» armijnieces pirms tam jau bija saņēmušas valsts apbalvojumus no Krievijas galvenā diktatora rokām. Turklāt Veļikaja bija iekļauta arī Ukrainas sankcijām pakļauto personu sarakstā. «Neitrālie» agresori tika arī pie medaļām. Tā Jegorjana pasaules čempionātā uzvarēja paukošanā ar zobenu, bet cits Krievijas Armijas centrālā sporta kluba pārstāvis Kirils Borodačevs ieguva sudrabu paukošanā ar floreti. Vēl viens sudraba medaļu komplekts Krievijai tika par otro vietu sieviešu komandu sacensībās paukošanā ar špagu.
Kā redzam, nekāda krievu paukotāju pārbaude pirms čempionāta vispār nebija notikusi, lai arī jebkurš planētas iedzīvotājs ar dažu klikšķu palīdzību varēja internetā pārliecināties par minēto personu piesaisti Krievijas armijai. Tieši šāda bezdarbība no Starptautiskās Paukošanas federācijas (FIE) un Gruzijas attiecīgajām varas institūcijām izraisīja protestus. Daudzi zināja un redzēja, ka Krievijas armijas pārstāvji piedalās čempionātā, bet neko nedarīja.
IESTAIGĀTA TACIŅA
Te gan jāmin priekšvēsture. No 2008. gada 14 gadus FIE prezidents bija Krievijas uzņēmējs un viens no bagātākajiem cilvēkiem Ališers Usmanovs. Kā zināms, lai Krievijā varētu nodarboties ar lielo biznesu, ir jābūt labās attiecībās ar Kremli un jāievēro subordinācija. To apliecina fakts, ka 2021. gadā, kad Usmanovs tika ievēlēts federācijas prezidenta krēslā uz ceturto termiņu, viņu sirsnīgi apsveica Vladimirs Vladimirovičs Putins. Kopš 2022. gada 28. februāra Usmanovs ir pakļauts sankcijām ASV, ES, Lielbritānijā un, protams, Ukrainā, tāpēc jau dažas dienas vēlāk viņš atkāpās no amata un pašlaik FIE prezidents ir Abdels Moneims El-Huseinijs no Ēģiptes. Āfrika... Šķiet, ka starpība nav liela. Ne velti 2023. gadā pasaules čempionāta laikā FIE diskvalificēja četrkārtējo pasaules čempioni paukošanā ar zobenu Olhu Harlanu no Ukrainas, kad tā pēc uzvarētas cīņas pirmajā kārtā pār krievieti Annu Smirnovu atteicās pretiniecei paspiest roku. Vienai no favorītēm turnīrs bija beidzies, toties tika saglabāts Ukrainas valsts gods un cieņa.
Armijas struktūrās esošo krievu paukotāju piedalīšanās 2025. gada pasaules čempionātā bija pretrunā pat Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) nostājai un Sporta arbitrāžas tiesas krieviem labvēlīgiem spriedumiem. SOK par notikušo neizteicās. Savukārt Krievijai bija, ko teikt, un tās amatpersonas protesta akciju Tbilisi nosauca par provokāciju un kārtējo reizi apsūdzēja protestētājus rusofobijā. Kāds jaunums, vai ne?
MEDIJU IZVĒLE
Kā zināms, protestēt var ne tikai sportisti, treneri, bet arī mediji. Nupat TV3 grupa tiešraidēs no Pasaules kausa posma kamaniņu sportā laikā, kad startēja krievi, rādīja reklāmu. Medija vadība portālam Diena.lv atzina, ka tā nebija nejaušība vai tehniskas problēmas, bet apzināts redakcionāls lēmums. Malači! Tas vismaz ir kaut kas lietas labā.
Ko darīt Latvijas rakstošajiem, runājošajiem, rādošajiem sporta žurnālistiem gaidāmo ziemas olimpisko spēļu laikā, ja sanāk darīšana ar agresoriem? Ja no krievu vai baltkrievu rādīšanas televīzijā nav iespējams izvairīties, jautājums, kā reaģēt sacensību komentētājam. Ir sporta veidi, kur, līdzīgi kā dara TV3 grupa, var elastīgi pieskaņoties notikumiem, – kamaniņu sports, bobslejs, skeletons, tramplīnlēkšana, daiļslidošana, kalnu slēpošana, ātrslidošana. Bet ir sporta veidi, kur tas ir sarežģītāk, – distanču slēpošana, šorttreks. Vai izlikties par «beigtiem» un neminēt agresorus un viņu rezultātus vispār, vai uzsvērt to, ka tie patiesībā ir un paliek agresorvalsts pārstāvji, kuriem olimpiskajās spēlēs vispār nebija jāpiedalās, vai sekot SOK norādēm un stāstīt, ka šis sportists ir individuāls un neitrāls un viņam ar karu nav nekāda sakara? Tā ir dilemma. Bet izvēles iespējas pastāv.
AUSTRUMOS BEZ PĀRMAIŅĀM
Janvārī Latvijā notika barikāžu laika atceres pasākumi. Neviļus rodas vēlme salīdzināt šos divus notikumus – Latvijas valsts atjaunošanas barikāžu laikus un tikko notikušo skeletonistu protestu. Ir gan kaut kas kopīgs un arī atšķirīgs. Atšķiras, pirmkārt, jau masveidībā – toreiz bija tūkstoši, tagad labi ja desmits. Atšķiras mediju uzmanība. Pirms 35 gadiem tā bija lielāka, it īpaši jau starptautiskā līmenī, tomēr arī tagad protests tika pamanīts, ko šajā Sporta Avīzes numurā atklāj arī titulētais šaha treneris Peters Heine Nilsens.
Atšķiras arī tas, ka tad barikādes tika vērstas pret tiešo pretinieku, lai tas nemēģinātu uzbrukt. Toties tagad mērķis bija pievērst sabiedrības uzmanību tam, ka kara kurinātāji, agresori paliek nesodīti un piedalās sacensībās, it kā nekas nebūtu noticis. Grozies, kā gribi, bet kopīgais abiem pasākumiem bija, ka ienaidnieks faktiski ir tas pats, kas toreiz. Ivo Šteinbergs un cīņubiedri ar savu protesta akciju atgādināja, ka šajos 35 gados austrumos no Latvijas nekas principā nav mainījies, bet rietumos pārmaiņas ir notikušas. Diemžēl ne uz labo pusi.