KAD APSTĀJĀS LAIKS
Ar Sandi runāju, kad viņam aiz muguras ir pirmās divas spēles NHL – pret Otavas Senators un Bufalo Sabres, abās izcīnot uzvaras. «Joprojām liekas, ka ir noticis kaut kas neiespējams. Nevaru tam noticēt un arvien cenšos pierast. Otrajā spēlē bija tāds pats uztraukums, ļoti negribas kaut ko izdarīt nepareizi. Spēlēt pasaules labākajā līgā ar labākajiem hokejistiem, pret labākajiem hokejistiem bija mans sapnis kopš pašas bērnības. Ne tik daudz latviešu tur nokļūst, tāpēc likās, ka to izdarīt būs visai grūti,» stāstīja uzbrucējs. Apsveikumus ar debiju NHL viņš turpināja saņemt arī pēc otrās spēles.
Šo sezonu Vilmanis sāka Panthers fārmklubā Amerikas Hokeja līgas (AHL) komandā Šarlotas Checkers, kur regulāri krāja punktus. «Domāju, ka, tiekot līdz NHL, grūtāk bija pielāgoties morāli – tu esi nokļuvis augstākajā līmenī un sevi nepieciešams nomierināt, jātic sev un jāturpina spēlēt savu spēli. Jāsaka sev, ka tāpēc jau arī atrodies pašā augšā, jo esi spēlējis tā, kā esi spēlējis. Visi man šajā ziņā cenšas palīdzēt, arī komandas biedri un treneri. Tieši viņi man arī iedeva to pašpārliecinātību, ka es spēju to izdarīt. Pēc katras nomaiņas uzsita pa ceļsargiem, pateica labu vārdu. Tas ir viens no labākajiem veidiem, kā palīdzēt. Vieglāku sajūtu sniedza arī tas, ka komandā spēlē Uvis Balinskis – zināju, šeit ir vēl viens latvietis, kuram iespējams pajautāt jebko, un viņš man palīdzēs. Viņš jau ir ļoti palīdzējis, kad es kaut ko nezinu. Pirms mača teica, lai vienkārši spēlēju savu spēli un daru to, ko no manis prasa treneris.»
Dienā, kad Vilmani izsauca uz NHL, nekas neliecināja par gaidāmajiem jaunumiem. Checkers bija paredzēta spēle, un uzbrucējs jau atradās hallē uz pirmsspēles sapulci, kad saņēma ziņu, ka ar viņu grib aprunāties komandas galvenais treneris. «Domāju, viņi vēlas kaut ko pateikt par gaidāmo spēli, bet teica, ka esmu izsaukts uz NHL. Kad to dzirdēju, man nebija vārdu. Pēc 20 minūtēm saģērbos atpakaļ, un pēc divām stundām jau vajadzēja būt lidostā. Kamēr lidoju, jutu uztraukumu: ko darīšu, kā darīšu, ko teiks komandas biedri? Šāds pozitīvs uztraukums bija visu lidojuma laiku. Nezināju, kas notiks, kā notiks, cik ilgi es būšu augšā, un tie paši jautājumi saglabājas arī šobrīd. Vai mani atstās uz ilgāku laiku? Nekad nevari zināt, kas notiks.»
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze februāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!

