VESELĪBAS PĀRBAUDES SPORTĀ
Profesionāliem sportistiem nav atsevišķi noteikts īpašs pienākums veikt obligātās veselības pārbaudes, kā tas ir pašsaprotami citās profesijās. Taču jāuzskata, ka šādu prasību var loģiski izsecināt no Ministru kabineta noteikumos iekļautās kaitīgas darba vides faktora definīcijas: «biežas kustības, ātra pārvietošanās, kas prasa izteiktu fizisku piepūli ilgāk nekā 50% no darba laika, tai skaitā iešana, skriešana, braukšana ar velosipēdu».
Ar obligāto valsts noteikto veselības pārbaudi nevajadzētu jaukt to medicīnisko testu vai slodzes testu, ko klubi liek pildīt pirms līguma parakstīšanas ar konkrētiem atlētiem. Komandas pārbauda tikai tādus faktorus, kas ir svarīgi viņu īstermiņa vajadzībām. Tādā ziņā antidopinga prasības ir starptautiski uzspiestas saistības, kas vērstas uz sportistu veselības pasargāšanu un komandas vienkārši seko globālajām vadlīnijām par to, kas ir aizliegts. Var diskutēt par kvalitāti, kādā nereti tiek veiktas valsts noteiktās obligātās pārbaudes un cik bieži tajās patiešām atklāj kādas arodslimības, taču tā jau ir cita tēma.
ATBILDĪBA ARĪ PAŠNODARBINĀTAJIEM SPORTISTIEM
Latvijas sportā tik izplatītā darba attiecību noformēšana ar pašnodarbinātajiem šajā kontekstā ir jāskata saistībā ar 2019. gada grozījumiem Darba aizsardzības likumā. Ar to likumā iekļauta norma, ka pašnodarbinātajam nodrošina tikpat drošu darba vidi kā savā uzņēmumā nodarbinātajiem, ja pašnodarbinātais veic darbu šā uzņēmuma darba vidē. Tas ir, ja daļai no sporta komandas ir īsti darba līgumi, bet ar daļu ir pašnodarbinātā līgumi, tad uz abiem vienādi attiecas darba vides drošuma kritēriji. No otras puses, arī sportistiem ir pienākums ievērot visus drošības noteikumus, neapdraudēt kolēģus. Klubs pat būtu tiesīgs par šādiem pārkāpumiem nepielaist pie darba jeb neļaut trenēties un spēlēt.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze novembra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!

