Mīlestība no pirmās reizes
Ratiņkrēslā nokļuvu pirms gandrīz 25 gadiem. Strādāju policijā, bija komandējums uz Liepāju un, atgriežoties mājās, cietām smagā autoavārijā. Decembris, tumšs, ārā putenis un apdzīšanas laikā līkumainā vietā notika frontāla sadursme. Salauzu mugurkaulu. Divus gadus ticēju, ka vēl spēšu staigāt, tāpēc izmēģināju visdažādākās rehabilitācijas iestādes, biju pat aizbraucis uz Šrilanku. Kad beidzot sapratu, ka nekas nesanāks, sāku dzīvi veidot citādi. Skatījos arī sporta iespējas, lai pēc darba uzturētu sevi formā, un pievērsos tobrīd ļoti populārajam ratiņbasketbolam – Latvijā bija 4–5 komandas. Tomēr tad labākie aizbrauca uz ārzemēm spēlēt profesionāli, un vietējā līga pajuka.
Pēc Vankūveras paraolimpiskajām spēlēm man zvanīja Daiga Dadzīte un aicināja pamēģināt ratiņkērlingu. Par kērlingu neko daudz nezināju, likās, ka tas nebūs interesants sporta veids, tomēr aizbraucu un man iepatikās. Kērlings ir ļoti aizraujošs – ledus ātrums mainās pēc katra metiena, ļoti rūpīgi jāseko līdzi, visu spēli ir spriedze. Mums bija reālas izredzes tikt jau uz Soču paraolimpiskajām spēlēm. Toreiz palikām viena metiena attālumā no iekļūšanas pasaules čempionāta A divīzijā, bet tajā, lai kvalificētos spēlēm, varētu būt pieticis pat ar priekšpēdējo vietu. Uz A divīziju beidzot pakāpāmies vien ar septīto mēģinājumu 2018. gada novembrī. Garš un apnicīgs ceļš, mājās jau sāka par mani smieties, jo turpināju stāstīt, ka braukšu uz olimpiādi. Vienu brīdi jau likās – ja nebūs šoreiz, tad nekad.
Jākrāj pieredze
2017. gadā nomainījām treneri un sākām braukt uz turnīriem, kuros piedalās A divīzijas komandas. Pēc šīm pārmaiņām B divīzijas turnīru pārvarējām ar pirmo mēģinājumu, turklāt toreiz uz otro gadu B divīzijā palika Zviedrija – viņi bija tikpat stipri kā tagad, Pekinā izcīnīja sudrabu. Sākotnēji es biju komandas kapteinis, kurš izdara izšķirošos metienus, bet šobrīd metu kā pirmais – jaunākie spēlētāji ir precīzāki, turklāt man ir rokas saišu trauma. Kopš treneru maiņas, kaut gan neesmu kreilis, metu ar kreiso roku. Tomēr arī pirmajam mest nav nemaz tik viegli – pirmie divi metieni izveido, kā ends turpināsies. Ja tie izdodas perfekti, pretinieks var piedzīvot nepatikšanas.
Paraolimpisko spēļu pirmajos sešos mačos guvām četras uzvaras, bet noslēgumā piedzīvojām četrus zaudējumus pēc kārtas. Zaudējumos pret Igauniju un Norvēģiju nedaudz pietrūka veiksmes, arī mačos pret Lielbritāniju un ASV visu izšķīra viens divi kļūdaini metieni. Ja būtu izcīnīts par vienu uzvaru vairāk, mēs noslēguma kopvērtējumā būtu piektie vai sestie. Kaut kur pietrūka veiksmes, kaut kur prasmes, kaut kur pieredzes. Sajūta bija pavisam citāda nekā pasaules čempionātos – ierasti kērlingu neviens neskatās, bet šoreiz bija kameras, liela uzmanība. Esam spēlējuši pilnīgi tukšā arēnā, bet tagad pēc spēlēm rakstīja bērnības draugi, paziņas, kuri bija cēlušies pusčetros naktī, lai vērotu televīzijas tiešraidi. Neticami! Kā kāds draugs secināja, mums gāja tā kā parasti hokejā – beigās drusku pietrūka.
Sparingi pret ukraiņiem
Pekinā mums ļoti iegrieza piektā spēlētāja Aleksandra Dimbovska pozitīvais Covid-19 tests. Ja ir piektais spēlētājs, spēļu laikā var veikt maiņu vai rotāciju, mums tādu iespēju nebija. Citreiz vajag tikai pavisam nedaudz pamainīt, lai spēle aizietu. Viņš mūsu viesnīcā atgriezās vien pēc turnīra pēdējās spēles, jo visu laiku testi bija pozitīvi.
Vismaz reizi esam uzvarējuši visas A divīzijas izlases, izņemot Ķīnu. Nekad laukumā neejam ar domu tikai nospēlēt, jo zinām, ka spējam uzvarēt jebkuru pretinieku. Ilgi gatavojāmies A grupai un, kad iekļuvām, jau bijām tās līmenī. Šajā pavasarī vēl paredzēts Latvijas čempionāts – čempioni nākamajā sezonā pārstāvēs Latviju pasaules čempionātā. Vasara būs brīva, bet augustā atkal sāksim gatavoties pasaules čempionātam, kas risināsies apmēram tajā pašā laikā, kad bija paraolimpiskās spēles.
Pirms došanās uz Pekinu pie mums trenējās Ukrainas nedzirdīgo izlase, un katru dienu ar viņiem spēlējām, tāpēc karam, kas notiek Ukrainā, bijām ļoti tuvu. 24. februārī mūsu savstarpējās spēles laikā ukraiņu meitenes sāka raudāt un nogāja malā. Vēl pirms izbraukšanas uz Pekinu teicu, ka nespēlēšu pret Krievijas izlasi. Balsojumā komanda piekrita manam viedoklim. Mūsu komandā ir trīs spēlētāji, kuru dzimtā valoda ir krievu, diskusijas bija, viedokļi bija dažādi, bet beigās tomēr vienojāmies. Šis balsojums bija pret Krievijas izlasi, ne tās spēlētājiem – ar viņiem mums ir labas attiecības. Pēc Krievijas izslēgšanas no spēlēm viņu sportisti vēl vairākas dienas bija olimpiskajā ciematā, aprunājāmies ar viņu kapteini, redzējām, ka viņš nav uz mums apvainojies, stāstīja, ka arī viņam radi dzīvojot Ukrainā. Nespēlēšana bija mazākais, ko es varu izdarīt, salīdzinot ar to, kas šobrīd notiek Ukrainā.
Šo un citus rakstus iespējams lasīt arī žurnāla Sporta Avīze aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!