Sportā aiz katra panākuma vienmēr stāv vesela komanda atbalstītāju, kas palīdz sportistam sasniegt kāroto. Latvijas boksera Maira Brieža komandā viens cilvēks uzņēmies vairāku pienākumu izpildi – treneris Sandis Kleins. Pirms 30. septembrī Rīgā gaidāmās Brieža cīņas ar kubieti Maiku Peresu atklātajā treniņā Kleins žurnālistiem bija gatavs neminstinoties atbildēt uz jebkuru jautājumu par gaidāmo pretinieku, radot iespaidu, ka kubietis noskenēts ar rentgenu, magnētisko rezonansi un arī ultrasonogrāfiju. Tik smalki un detalizēti viņš izpētīts. Tieši tikpat smalki Kleins izprot Brieža līdz šim paveikto un nākotnes potenciālu, tāpēc aicināju uz plašāku sarunu sportisko panākumu sagatavotāju.
Maira Brieža panākumi atstāja ievērojamu iespaidu uz boksa popularitāti Latvijā. Kā viņa uzvaras ietekmējušas jūs kā treneri?
Es to tā neizjūtu – to varu pateikt godīgi. Dzīvoju tāpat kā līdz šim, daru aizvien to pašu. Ar Mairi kopā augam no cīņas uz cīņu, analizēju katru cīņu, katrai nākamajai gatavojamies citādāk. Tā augu es, tā arī Mairis aug, un no tā visa kopumā gūstam pieredzi, kuru nevienā skolā un ne par kādu naudu nevar iegūt. Katra cīņa ir milzīga pieredze, man viss ir pierakstos, katru reizi mēģinu kaut ko uzlabot. Bet tieši no faniem neko daudz neizjūtu. Pēc Huka cīņas bija kāda nedēļa, kad cilvēki nāca klāt un teica paldies. Vienu nedēļu varēja to izjust. Kaut vai, izejot ārā ar Mairi, garām braucošas mašīnas pīpināja. Bet ikdienā tā nav.
Uzspodrinātā reputācija boksa pasaulē nepiespēlē jaunus darba piedāvājumus?
Jā, protams, ir piedāvājuši, arī no Krievijas, arī LNK Boxing mēģināja mani uzrunāt konsultanta amatā. Bet es teicu – kamēr trenēju Mairi, ar citiem nestrādāju un nekonsultēju. Šie čaļi, kas te atbraukuši [domāti Brieža sparingpartneri – aut. piez.], arī daudz ko jaunu uzzināja. Kad es viņiem kaut ko pastāstu, viņi iepleš acis un saka, ka neko tādu nezina, nekur citur neviens neko tamlīdzīgu nedarot.
No kā ieguvāt visas zināšanas? Zinot, ka Latvijā nebija ievērojamas boksa tradīcijas, nebija no kā pasmelt informāciju?
Pats savulaik boksēju, trenējos. Tas gan bija jau diezgan pasen. Kad boksēju, treniņos nebija izturības, un es pie sevis prātoju – kā dabūt izturību divpadsmit raundu cīņai? Tad 33 gadu vecumā sāku nodarboties ar triatlonu, pēc tam arī veicu IronMan, un tad to visu saliku kopā ar boksa specifiku, kas man jau bija zināma. Veidoju savus pierakstus, Mairis tobrīd sāka boksēt, un es viņam piedāvāju strādāt pēc manas programmas. Viņš brīvprātīgi piekrita to visu, ko uzliku uz papīra, testēt praksē. Sākumā gan viņam nemācīju boksa specifiku, to viņš trenēja pie [Vasīlija] Čerņigova, es biju atbildīgs tikai par fizisko gatavību un spēku. Boksā es viņu trenēju pēdējos divus gadus. Tagad lieku kopā visu plānu Mairim: ko dara no rīta, ko vakarā, cik daudz trenē fizisko kondīciju, kad ēd, kad jāguļ, kad jāatpūšas. Tas viss tagad ir uz manu atbildību. Diemžēl gatavojamies visu laiku Latvijā, šajos laikapstākļos, un tad brīžiem gadās visādi: iesnas un vēl nez kas. Tas dažkārt traucē sagatavoties tā, kā gribētos. Bet ārzemēs arī ir savi mīnusi, varbūt būtu grūtāk trenēties psiholoģiskajā ziņā, esot prom no mājām. Esam pieraduši gatavoties tepat uz vietas, mūsu sūrajos apstākļos.
Vai tā ir ierasta prakse boksa pasaulē, ka treneris atbild par visu – gan uzturu, gan fizisko kondīciju, gan treniņiem ringā?
Nē, nē, tā nav. Visur tiek pieaicināti papildu speciālisti, piemēram, dietologi. Mūsu gadījumā par to atbildu es pats, jo man ir zināšanas, pats esmu to visu pārbaudījis uz sevis. Daudzu gadu laikā gan Mairis jau arī pats daudz ko zina par ēšanu. Ja nu kādreiz kaut ko aizmirst, atgādinu. Ierastā prakse ir tāda, ka ir boksa treneris, fiziskais treneris, dietologs, masieris. Mums gan arī ir masieris komandā – Mareks Osovskis. Mairis pie viņa brauc reizi nedēļā. Arī Mareks dod savu pienesumu. Kā zināms, viņš daudzus gadus ir strādājis olimpiskajā vienībā ar mūsu olimpiešiem. Es pats arī esmu konsultējies olimpiskajā vienībā pie dietoloģes. Principā neko jaunu viņa man nepateica. Izrunājām visu, sapratu, ka es visu daru pareizi. Tas nav tā, ka pats visu uz savu galvu izdomāju, uz dullo. To jau mēs redzam, ka ar Mairi viss kārtībā.
Visu sarunu ar treneri Sandi Kleinu lasiet pirmdienas laikrakstā Diena!