Herningā bija līdzīgs apjukums uz ledus un tribīnēs. Mājinieki, kuru sastāvā bija pieci trumpja dūži ar NHL pierakstu, visādos veidos meklēja pieeju Latvijas vārtiem, bet īsto ceļu tā arī neatrada. Jo pretī bija labi ieeļļots mehānisms, kurā visi zobrati cieši turējās kopā. Spēles plāna izpilde no A līdz Z, pašaizliedzība aizsardzībā un nepiekāpība visos laukuma kvadrātmetros, protams, arī vēsu prātu saglabājušais mūris Elvis Merzļikins – uz šiem panākuma stūrakmeņiem norādīja treneris, spēlētāji un hokeja apskatnieki. Tam visam nevar nepiekrist, taču man gribas priekšplānā izcelt lielisku fizisko gatavību.
Atklāti sakot, pats biju skeptisks, vai komandai pietiks degvielas visām sešdesmit minūtēm, ņemot vērā, ka iepriekšējā vakarā bija bijusi smaga spēle ar Kanādu. Atcerējos 2005. gadu Insbrukā, kad izlase līdz pēdējai sekundei sitās un atņēma punktu Somijai (0:0), bet nākamajā dienā sekoja pēriens no zviedriem (1:9). Jo spēka resursi bija pamatīgi iztukšoti.
Var tikai apbrīnot aizsargu Kristapu Sotnieku, kurš pret Dāniju laukumā bija nepilnas 27 minūtes – gandrīz vai pusi spēles laika! Kļūdas uz laukuma pārsvarā ir tāpēc, ka iestājas nogurums, zūd koncentrācija un tad arī ripa noslīd no nūjas lāpstiņas vai arī tiek pieņemts nepareizs lēmums. Pret dāņiem rupju kļūdu vispār nebija. Nelielas bažas gan piezagās otrajā trešdaļā, kad nesekmējās spēle skaitliskajā vairākumā un šķita, ka tas varētu būt uz noguruma fona, taču komanda ātri atguvās un turpināja apņēmīgi iet pa iemīto taciņu. Kur tā sākās? Laikam jau spēlē ar Koreju. Kur tā beigsies? Jācer, ka ne ceturtdaļfinālā pret Zviedriju.