Ilgstošos gēnu pētījumos zinātnieki nonākuši pie vairākiem secinājumiem par cilvēka iedzimtajām īpašībām. Piemēram, daži cilvēki spēj nodzīvot līdz simt gadu vecumam, pat ja piekopj neveselīgu dzīvesveidu. Gēni spēj pasargāt cilvēkus no slimībām, kas saistītas ar vecumu, un aizkavēt to uzbrukumu pat trīs gadu desmitus. Ilgas dzīves pamatā nav viens gēns, bet gan attiecīga gēnu kombinācija.
Metuzāla gēni
Balstoties uz šiem priekšgājēju secinājumiem, nīderlandiešu zinātnieki no Leidenes universitātes ķērās pie simtgadnieku gēnu kopuma analīzes. Darbs izrādījās auglīgs, un viņiem izdevies atrast ļoti retu gēnu kombināciju, kas nodrošina ilgu dzīvi. Šāda variācija ir vienam no desmit tūkstošiem pasaules iedzīvotāju, tādēļ ilgdzīvotāju īpatsvars ir neliels.
Visilgāk dzīvojušā Bībeles personāža Metuzāla vārdā nosauktais gēnu kopums būtiski neatšķiras no vidusmēra cilvēka genoma. «Ilgdzīvotājiem nav mazāk slimību vai novecošanas gēnu,» britu laikraksts Times citē pētījuma vadītāju Elīnu Slagbūmu, kas izanalizējusi 3500 nīderlandiešu deviņdesmitgadniekus, «taču viņiem ir citi gēni, kas neļauj izpausties slimību gēniem». Tas viņai ļāvis secināt, ka «ilgdzīvošana ir ģenētiska un iedzimta».
Nīderlandiešu zinātniece vispirms publicējusi pētījumu par to, kā ilgdzīvotāji fizioloģiski atšķiras no pārējiem, bet izpētes stadijā ir vairāki citi darbi, kuros būs paskaidrots, kādi ir šo atšķirību ģenētiskie cēloņi. Kad tie būs pabeigti, ģenētiķu rīcībā būs vēl plašākas zināšanas par to, kā paveikt šķietami neiespējamo - pasargāt cilvēkus no novecošanas.
«Cilvēki, kuri dzīvo līdz sirmam vecumam, pārstrādā taukus un glikozi citādāk, viņu āda noveco lēnāk un viņi ir izturīgāki pret sirds slimībām, diabētu un hipertoniju,» E. Slagbūma raksturo «Metuzāla gēnu» kombinācijas izpausmes. «Šie faktori pakļauti stingrai ģenētiskai kontrolei, tāpēc to izpausme ir vienāda gan bērniem, gan ļoti veciem cilvēkiem».
Bez medicīnas neiztikt
Metuzāla gēnu kopā ir tādi gēni kā ADIPOQ, kas atrodams trešdaļas 100 gadu robežu pārvarējušo cilvēku organismā, kā arī CETP un ApoC3, kādi esot piektdaļai simtgadnieku. Papētot gados jaunāku kontrolgrupu, zinātnieki noskaidroja, ka jauniešiem šādi gēni sastopami daudz retāk - labi ja desmit procentiem.
Dažus šos gēnus savulaik atrada Ņujorkas Alberta Einšteina medicīnas koledžas profesora Nira Barzilaja vadītā grupa, kas pētīja 500 simtgadniekus un viņu pēctečus, atgādina aģentūra AP. Viņu pētījumā konstatēts, ka sīkas mutācijas šajos gēnos radikāli pagarina dzīves ilgumu. Lai arī Homo sapiens genomā ir ap 28 tūkstošiem gēnu, to darbība pakļauta nelielam skaitam tā dēvēto regulējošo gēnu. Šāds atzinums paver zinātniekiem iespēju koncentrēties uz šiem gēniem, izstrādāt zāles un mācīties mainīt to kombinācijas, lai padarītu cilvēka organismu noturīgāku pret ārējiem draudiem.
Būtiska nozīme ir medicīnai. Amerikāņu komanda pierādīja pieņēmumam, ka gēni tomēr nav visspēcīgi - slimības apdraud ikvienu cilvēku, tikai ilgdzīvotāju organisms tām labāk pretojas. N. Barzilaja komanda konstatējusi, ka simtgadnieku skaits aug līdz ar medicīnas attīstību.
Jaunības tabletes
Šo pētījumu var uzskatīt par vienu no daudziem pakāpieniem garajās kāpnēs uz stabilu cilvēka dzīves ilguma palielināšanu. Londonas universitātes koledžas ilgmūžības pētnieks Deivids Gemss ir pārliecināts, ka ģenētiska novecošanas apturēšana kļūs par plaši izplatītu praksi. «Ja mēs zināsim, kādi gēni kontrolē ilgmūžību, mēs varēsim noskaidrot, kādus proteīnus tie saražo, un lietot attiecīgus medikamentus. Tas ļaus palēnināt novecošanu, ko mums vajadzētu pārklasificēt par slimību, nevis par labdabīgu, dabīgu procesu,» D. Gemss nebaidās prātuļot par ierastās pasaules kārtības mainīšanu ar zinātniskiem ieročiem, «lielākās sāpes un ciešanas pasaulē sagādā novecošana. Ja mēs varam atrast veidu, kā tās samazināt, tad mūsu morālais pienākums ir to izdarīt».
Ideja par pretnovecošanas zālēm šķiet pievilcīga miljoniem cilvēku, jo sapņi par mūžīgās jaunības avotu cilvēci pavadījuši gadsimtiem ilgi. D.Gemss iztēlojas, ka mūža ilguma pagarināšanai sākot ar pusmūžu būs regulāri jādzer speciālas zāles. Tas neapšaubāmi radīs jaunu un ļoti ienesīgu darbības sfēru farmācijas industrijai.
Otrs variants, ko varētu īstenot tālākā nākotnē, ir gēnu modifikācija jaundzimušajam vai pat vēl neieņemtā mazuļa «ģenētiskā kokteiļa» uzjaukšana. Procedūras vēl nav īsti zināmas, taču skaidrs, ka ilgākas dzīves labad kaut kas būs jāziedo.