"Asā" priekšvēlēšanu cīņa Krievijā

Par ES un Krievijas sadarbības perspektīvām un Austrumeiropas pseidovalstu pašnāvniecisko politiku Posted on Februāris 26, 2016 by ivarsp 00600_ru-ger-eu Kā ne reizi vien vēsturē ir bijis, atslēgas no Eiropas, un līdz ar to arī atslēgas no globālā konflikta pārtraukšanas, atrodas Berlīnē un Parīzē. Agrāk tā saucamajos “trakajos deviņdesmitajos” gados [1990-ie] Krievijas toreizējā prezidenta Borisa Jeļcina komanda izdarīja vairākus mēģinājumus integrēt Krieviju Rietumvalstu struktūrās (ES un NATO). Toreiz, aizsedzoties ar vairākām atrunām, Maskavai tika atteikts. Neoficiāli un īpaši to neslēpjot, Rietumvalstu politiķi toreiz paskaidroja, ka “Krievija ir pārāk liela” Rietumvalstu struktūrām. Vašingtona un Brisele bažījās, ka, kļūstot par ES un NATO dalībvalsti, Krievija spēs bloķēt dažus lēmumus, kuri formāli tika pieņemti pēc konsensusa principa un vispār varēs apšaubīt ASV līderību šajās struktūrās. Manuprāt, šīs bažas bija nepamatotas un cilvēki, kuri tās pauda, bija vienkārši muļķi, bet Rietumvalstu atteikums integrēt savās struktūrās Krieviju pašām Rietumvalstīm bija postošs. Tāpēc labi, ka atteica. Praktiski uzņemšanas ES un NATO process ir saistīts ar tik lielu nosacījumu skaitu, prasa atbilstību tik daudziem patvaļīgi nosakāmiem kritērijiem un pievienošanos simtiem jau darbībā esošiem noteikumiem un reglamentiem, ka Maskava tikai uzsākot pārrunas jau ciestu ievērojamus ārpolitiskus, iekšpolitiskus un ekonomiskus zaudējumus, kā arī nopietni iedragātu savu drošību. Attiecīgu standartu pieņemšana dotu Krievijai tādu ekonomisko triecienu, tai skaitā arī pa militārās rūpniecības kompleksu, ka uz šodienu pat atomieroču esamība (ja tie vēl atrastos Krievijas kontrolē) neglābtu Krieviju no puskolonijas statusa, ko var salīdzināt ar Bulgāriju, Rumāniju vai Baltijas pseidovalstīm. Pie tam Krievijas balss NATO vai ES būtu ar tik pat lielu svaru kā, piemēram, Igaunijas balss, tādējādi kopējam Baltijas – Melnās jūras pseidovalstu blokam, kurš ASV interesēs bloķē Krievijas – Vācijas sadarbību, būtu ievērojams pārsvars pār Maskavu. Un arī t.s. “trešā energopakete” [kad uzņēmumiem, kas pārdod dabasgāzi un elektroenerģiju, nedrīkst piederēt to pārvades infrastruktūra] kā ES dalībvalstij būtu jāimplementē un būtu jādara vēl daudzas citas muļķības kopā ar Rietumvalstu “draugiem un partneriem’, tādējādi, kompromitējot sevi un ar pašu rokām iznīcinot savus potenciālos sabiedrotos. Rezumējot, šai gadījumā nebūtu ne Eirāzijas savienības ne Šanhajas sadarbības organizācijas, bet tā vietā Krievija būtu viens no desmit savā beztiesiskumā līdzīgajiem ASV vasaļiem. Bet par laimi Rietumvalstis palaida garām šo izdevību un pašas atteicās no iespējas bez maksas (Krievija bija gatava par to pati samaksāt) iegūt to, ko pēdējo piecpadsmit gadu laikā cenšas panākt vaiga sviedros, ar asinīm un sakoncentrējot visus spēkus, tādējādi ievērojami “pārpūloties”. Jaunās ES dalībvalstis – galvenā Eiropas Savienības problēma un slogs Ja ASV vēl ir kādas ilūzijas par iespēju uzvarēt Krieviju, tad ES kā minimums jau divus gadus saprot, ka ir pārvērtusies no mednieka, kurš cer dalīt laupījumu, par medījumu, kuru dalīs. Un te izrādās, ka Eiropas Savienību apgrūtina nevis Krievija, kura it kā varētu “iedragāt eiropeisko un transatlantisko vienotību”, bet gan tā pati “jaunā” (Austrumeiropas) pseidovalstu Eiropa, kuru iekļāva Eiropas Savienībā sākot ar 2004.gadu. Tieši pa Vācijas, Austrijas un Itālijas austrumu robežu Eiropa ir sadalīta “vecajā Eiropā”, kura vēl joprojām ir gatava (lai gan ar grūtībām) mainīt draugus savu interešu aizsardzības vārdā, un “jaunajā Eiropā”, kura atrodas stiprā ASV ideoloģiskajā un militāri – politiskā ietekmē un runā par kaut kādām īpašām “demokrātiskām” vērtībām (pat neskatoties uz to, ka vairumā šo valstu no demokrātijas nav ne miņas). “Jauneiropiešu” valstīs ir sastopami arī adekvāti politiķi, piemēram, Čehijas prezidenti Vaclavs Klauss un Milošs Zemans, Slovākijas ekspremjers Vladimirs Mečjars vai pašreizējais Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans, bet tur nav adekvātas politikas. “Eiroatlantiskie” spēki ar ASV atbalstu tur tāpat lēni, bet droši realizē savu, redzot savu valstu misiju tikai tajā, lai tās būtu kā daļa no “sanitārā koridora”, kurš atdala Krieviju no “vecās Eiropas”. Principā tāda “jauneiropiešu” pieeja nav pārsteidzoša, jo ne uz to iestāšanās mirkli ES, ne patreiz neviena no šīm valstīm (varbūt izņemot Čehiju) neatbilda pat visminimālākajām Eiropas Savienības prasībām. “Jauneiropiešu” valstis kļuva par blēdīgas shēmas objektiem, kuras ietvaros “vecā Eiropa” atbrīvoja “jauneiropiešus” no pašu ekonomikas, izņemot tūrisma un pakalpojumu sfēru, bet iedzīvotāju pirktspēja tika uzturēta ar tās pašas “vecās Eiropas” un SVF kredītu palīdzību. Tādējādi “jauneiropieši” ņēma kredītus no “vecās Eiropas”, lai atdotu šo naudu par tās precēm, paliekot viņiem vēl parādā. Tādā sistēmā “jaunā Eiropa” varēja cerēt uz kaut vai ārišķīgu politisko līdztiesību tikai balstoties uz ASV atbalstu. Tieši tāpēc “jauneiropieši” ir proamerikāniskāki nekā ASV Valsts departaments, Kongress un CIP kopā ņemti. Kura Eiropas Savienības daļa Krievijai ir būtiskāka Ir pilnīgi skaidrs, ka ar pašreizējo “jauno Eiropu” Krievijai nav bijusi, nav un nevar būt nekāda saskaņa. Šīs valstis dzīvo no svešām “podačkām” (ubagdāvanām), kuras politkorekti sauc par kredītiem, attiecīgi tām nav pašām savu ekonomisko interešu. “Podačkas” tām ir garantētas tikmēr, kamēr tās kustas ASV ārpolitikas trajektorijā, attiecīgi šo valstu politiskā neatkarība ir neiespējama. Ar “veco Eiropu” ir sarežģītāk. Ilgu laiku arī tā bija apmierināta ar ASV dominēšanu. Neko nemaksājošā atteikšanās no pašiem savas ārpolitikas nodrošināja ASV militāri – politisko lietussargu. Pie tam ASV, kā tīģeris ar šakāļiem, regulāri dalījās ar eiropiešiem savā laupījumā, un pat atdeva viņiem koloniālajā verdzībā Austrumeiropu, apmaiņā pret amerikāņu dominēšanu austrumeiropiešu militāri – politiskajā sfērā. Tomēr sākot no 2008.gada krīzes (bet patiesībā agrāk) kļuva acīmredzams, ka ASV kļūst arvien vājāka un vienkārši vairs nav spējīga viena pati uz saviem pleciem iznest vispasaules dominēšanas smagumu. Sākumā amerikāņi centās piespiest Eiropu ievērojami palielināt militāros budžetus (un saskārās tieši ar “veceiropiešu” pretestību). Pēc tam centās pārlikt uz ES militārās klātbūtnes smagumu atsevišķos planētas reģionos. Ātri vien noskaidrojās, ka eiropiešu armijas tika veidotas vadoties no tā, ka tām būs tikai jāpalīdz nodrošināt ASV armijas darbība un ka tās patstāvīgi ne uz ko nav spējīgas (pat nodrošināt okupācijas režīmu Afganistānā). Visbeidzot ASV galīgi “pārpūlējās” cīņā ar Krieviju, Ķīnu un virkni citu mazāku valstu. Kļuva skaidrs, ka ASV turpmāk nespēs pastāvēt, ja neveiks “vecās Eiropas” aplaupīšanu, ko plānots izdarīt pēc tās pašas shēmas, pēc kuras “vecā Eiropa” aplaupīja “jauno Eiropu”. Citos laikos “vecā Eiropa” šādā situācijā vienkārši pārietu zem Krievijas militāri – politiskā lietussarga un ar to arī beigtos amerikāņu vispasaules hegemonijas vēsture. Tomēr uz 2010.gadu ASV bija trīs drošas ietekmes sviras, kuras bloķē Eiropas patstāvību. Pirmkārt, tās ir suniski paklausīgās Austrumeiropas pseidovalstis [tai skaitā Latvija]. Otrkārt, tā ir uz Vašingtonu orientētā Briseles eirobirokrātija, kuras darbība objektīvi ir pretrunā visu Eiropas Savienības dalībvalstu interesēm, kas pilnībā apmierina ASV. Treškārt tā ir pēdējos 25 gados izaugusī eiropiešu nacionālo politiķu plejāde, kas ir uzaudzināta eiroatlantiskās solidaritātes garā, kas bez nosacījumiem pieņem amerikāņu globālās līderības koncepciju un kas visa cita starpā ir uzsēdināta arī uz kompromata [kompromitējošu materiālu] āķa. [Šai pārvaldes shēmā labi iederas arī politiķi ar homoseksuāli – pedofīlām nosliecēm, jo tos ir visvienkāršāk šantažēt un šiem deģenerātiem nav pilnīgi nekādu morālu ierobežojumu, tāpēc nav jābrīnās, ka gan Latvijā, gan citur pasaulē homoseksuālisti –pedofīli ieņem vadošos politiskos amatus un ka viņi tiecas legalizēt savas “vājības”.] Tā rezultātā visi Krievijas mēģinājumi “aizklauvēties” līdz eiropiešu elitei ar piedāvājumiem, kas atbilst gan ES, gan Krievijas stratēģiskajām interesēm, izrādās veltīgi. Eiropa šādos gadījumos nāk pretī precīzi tik ilgi, cik ASV nesāk “raustīt” savus specdiedziņus. Tomēr pēdējos gados, jo īpaši pēc Sīrijas un Ukrainas krīzēm, ASV autoritāte vairākas reizes tika nopietni iedragāta, bet to vienpersoniskās dominēšanas koncepcija no Krievijas puses tika sagrauta, kas atgrieza Krimu, neskatoties uz Vašingtonas histēriju, un mierīgi dara Tuvajos Austrumos to, ko uzskata par lietderīgu. Ukrainas un Sīrijas krīžu ievilkšanās garumā (jeb Rietumvalstu blickrīga izgāšanās) ne tikai liedz Eiropai saņemt uzvarējušās puses trofejus, ar ko tā cerēja segt savus zaudējumus, bet nostādīja to katastrofālā situācijā (ES izputinošās sankcijas pret Krieviju un Krievijas pretsankcijas, problēmas ar energoresursu transportēšanu caur Ukrainu, bēgļu plūsma no Tuvajiem Austrumiem, kas ir pārpildīta ar teroristiem). Un tam klāt nāk Vašingtonas plāni nogriezt Eiropu no Tuvo Austrumu un Krievijas energoresursiem un piespiest Eiropas Savienības valstis pirkt trīs reizes dārgākos ASV energoresursus. Ass Parīze – Berlīne – Maskava Eiropas Savienība ir nostādīta izvēles priekšā: vai nu mirt vai arī iet savienībā ar Krieviju. “Jaunā Eiropa” [tai skaitā Latvijas nacionālidioti] (izņemot vēl cīnošos Ungāriju) prognozējami izvēlas nāvi ASV vadībā. “Vecā Eiropa” elišu līmenī bija gatava sekot “jauneiropiešiem”, bet tad izrādījās, ka šo valstu elišu proamerikāniskajam konsensusam nepiekrīt plašas iedzīvotāju masas. Gan Francijā un Vācijā, gan Grieķijā un Itālijā arvien lielāku vēlētāju atbalstu iegūst politiķi, kuri ir noskaņoti izteikti antiamerikāniski un atklāti piedāvā sadarbību ar Krieviju kā eiroatlantiskās solidaritātes alternatīvu. Tā rezultātā Eiropa ir sadalījusies trijās daļās. Franču – vācu kodols, kam pieslienas Itālija, Grieķija un kam tiecas tuvoties Ungārija un Spānija. Šis ES valstu segments ir gatavs sadarboties ar Krieviju, bet pagaidām neredz kā to izdarīt, neizjaucot Eiropas Savienību. Austrumeiropas pseidovalstu perifērija, kā arī Skandināvijas valstis un Beniluksa valstis [Beļģija, Nīderlande, Luksenburga] ir orientētas uz ASV un ir gatavas mirt, bet nenodot eiroatlantisko solidaritāti. Visbeidzot Lielbritānija, kā arī Dānija, pēc visa spriežot ir zaudējušas cerību, ka ES jebkura iznākuma gadījumā (lai arī kura globālā koncepcija uzvar) izdosies saglabāt un pakāpeniski gatavojas izstāties no brūkošās eiropeiskās struktūras. Kā redzam tikai franču – vāciešu kodols un uz to orientētās valstis ir interesantas no Krievijas eiropeiskās politikas skatu punkta. Pie tam ir jāņem vērā, ka Eiropas Savienības vienotības saglabāšana vairs nav iespējama, bet, ja nu brīnumainā kārtā ES tomēr nesabruks, tad tā pastāvēs tikai zem amerikāņu protektorāta un uz rusafobiskiem pamatprincipiem. Tai pat laikā ass Parīze – Berlīne – Maskava veidošanās (ar valstīm, kuras orientējas uz Parīzi un Berlīni) automātiski atrisina Austrumeiropas pseidovalstu problēmu. Šai gadījumā Austrumeiropas pakpseidovalstis vairs nav kam uzturēt (ASV nekad neplānoja uzņemties šo godpilno pienākumu), attiecīgi tās tādā vai šitādā formā (pa labam vai nē) tomēr nonāks jaunā bloka ietekmes sfērā. Attiecīgi kā tas jau ne reizi pasaules vēsturē ir bijis, atslēgas no Eiropas, bet līdz ar to arī atslēgas no globālā konflikta pārtraukšanas, atrodas Berlīnē un Parīzē. Atšķirībā no iepriekšējiem vēstures periodiem pēc šīm atslēgām ir jādodas nevis armiju sastāvā, bet tās var iegūt, izmantojot politiskos un diplomātiskos līdzekļus.

Visiem kuriem jāizārstē kāds draugs vatenis no Vladimira Pūķa atkarības skatīties šo kanālu reizi dienā, rezultāts garantēts https://www.youtube.com/user/artpodgotovka

Šitam autoram nebūs, kā Lāšam Vilkam jāprasa apsardze?