Suns, kas nekad nepiečurā māju un nemet spalvu; draugs, kas vienmēr gatavs padejot vai klusēt; trenažieris, kurā nevis nodarbojies ar sportu, bet esi brīvs no gravitācijas un lido aizraujošā realitātē, – kamēr bērni uz robotiem skatījās kā uz aizraujošām rotaļu ierīcēm un sajūsminājās par virtuālās realitātes sniegto iespēju cīnīties ar gaismas zobenu kā Skaivokeram, mani bija uzrunājis cilvēka auguma robots.
Biju gājusi šai vietai vairākas reizes garām. Patiesībā es maršrutu ieplānoju tā, lai iznāktu tai iet garām. Pagāja laiks, līdz es sadūšojos tur arī ieiet.
Andreja Upīša memoriālajā muzejā 27. februārī plkst. 18 notiks tikšanās ar rakstnieci Ingu Žoludi, informēja Memoriālo muzeju apvienības sabiedrisko attiecību speciālists Kaspars Zalāns.
Kad pirmo reizi izdzirdēju, ka mākslas akcijā stāda akmeņus, nodomāju, ka tas ir "pilnīgs kosmoss". Iztēlojos sevi ievīstījušos brūnpelēkā virsjakā, ar katūna lakatu, gumijniekos – nevis klišejā, bet klasiskā kartupeļu talkas ekipējumā. Akmeņu stādīšana man šķita mistiska padarīšana – kas gan no tiem varētu izaugt?
Drīzumā vēlētāji balsos par Rīgas pilsētas vadītāju. Lai novērtētu Rīgas stāvokli, nolēmu apsekot pilsētu savām acīm, trijās dienās krustām šķērsām pa Rīgu nostaigāju ap 70 kilometriem.