Latviešiem viens no iemīļotākajiem galamērķiem Igaunijā ir Tartu, un tas ir saprotams, jo šī pilsēta apvieno gan vēsturiskus skatus, gan mūsdienīgas izklaides, gan arī akvaparka izmēra spa. Parasti, no kaimiņzemes atgriežoties Latvijā, gribas nokļūt mājās ātrāk, un arī mums tā ir, tiesa gan, šoreiz ne no Tartu, bet mūsu šīgada atklājuma – Otepē pilsētas. Tomēr izlēmām pa ceļam paciemoties Valgā un Valkā un īsi iegriezties Sedā un Strenčos, pie viena atvēlot laiku elektroauto uzlādei. Taisnības labad uzreiz jāsaka, ka arī turpceļā uz Igauniju bijām Valkā piestājuši un izstaigājušies jau tādā pavēlā vakarā – ikviena apdzīvota vieta šajā diennakts laikā iegūst pavisam citu noskaņu.
Divu pilsētu pilsētā
Ja iedziļināmies, tad vēsturiski Valka un Valga patiesībā ir viena un tā pati pilsēta ar vācu nosaukumu Walk. Pirmās ziņas par pilsētu atrodamas jau 1286. gadā, un no 1419. gada tā bija Livonijas konfederācijas landtāga – savdabīga Baltijas parlamenta – sanākšanas vieta. Sadalīšana divās daļās notika 1920. gadā, kad pēc ilgstošām sarunām ar Anglijas starpniecību robeža tika novilkta tieši caur pilsētas centru – gar nelielo Konnaoja jeb Varžupīti. Pilsētas lielākā daļa nonāca Igaunijā, bet mazākā – Latvijā. Šāds risinājums bija tāpēc, ka Igaunija pieprasīja kompensāciju par sava karaspēka piedalīšanos karadarbībā Latvijā, īpaši Bermonta armijas sagrāvē pie Rīgas 1919. gadā. Šobrīd Valkas novads ir mazākais Latvijā ar apmēram 7500 iedzīvotājiem.
Ap pusdienlaiku auto pieslēdzam uzlādei gandrīz pašā Valkas centrā, blakus Lugažu laukumam, kurš tik mazai pilsētiņai ir gandrīz vai nepieklājīgi liela izmēra. Šeit ir arī varena paskata kultūras nams, kurš celts 1924. gadā un ir uzskatāms par vienu no labākajiem kvazieklektiskā neoklasicisma stila (šo vārdu salikumu speciāli noskaidrojām, mums pašiem tas ir kaut kas jauns) paraugiem Latvijas arhitektūrā. Tepat ir Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzija, kā arī pazemes bunkuri, kuri kādreizējā Padomju Latvijā bija viena no slepenākajām vietām. Valgas un Valkas apkārtnē bija 20 raķešu šahtas, arī komandpunkts, kas kontrolējis aiz Zāģezera izvietotās raķetes. Šobrīd gan bunkuri ir izdemolēti un slēgti, apskatāmi tikai no ārpuses.
Dodoties centra virzienā, paejam garām monumentam, kas veltīts Latviešu pagaidu nacionālās padomes (LPNP) sanākšanai 1917. gadā. Tobrīd Valka bija pilsēta ar lielāko latviešu iedzīvotāju skaitu Vācijas vēl neokupētajā teritorijā. Pēc Rīgas krišanas Valka uz kādu brīdi kļuva par latviešu sabiedriskās, politiskās un kultūras dzīves centru. Monumentu atklāja 2017. gada 2. decembrī Latvijas simtgades programmas ietvaros.
Esam pagājuši garām arī lielajai baznīcai un nokļuvuši centrālajā Valkas vietā. Diena jau ir pusē. Jau pastaigājoties šeit pirms pāris dienām ceļā uz Igauniju, nospriedām, ka ēdīsim tieši kafejnīcā Walk, jo no tās pilnīgi staroja Itālijas vakara noskaņa ar čalām un kārdinošu ēdiena smaržu. Dodamies vien iekšā pusdienās. Kafejnīca ir samērā maziņa, bet kopumā var just, ka tā ir šīs vietas saimnieku piepildītais sapnis, līdz ar to katra detaļa ir pārdomāta. Šeit ir ciemojies, piemēram, arī Maestro Raimonds Pauls. Kad ienākam, pie viena no galdiņiem sēž tikai elegants kungs baltā žaketē, kurš atvedis randiņā dāmu, bet jau pēc maza brīža kafejnīca ir pilna. Pajautājam, ar ko Walk paši lepojas un kas ir viņu iecienītākie ēdieni, un mums iesaka kartupeļus ar liellopu gaļas desiņām, kuras tiekot speciāli ražotas tieši viņiem. Dārta tiek pie suši, Dita un Kārlis no plašās ēdienkartes izmēģina poke bļodas. Porcijas ir vairāk nekā palielas, un es savus kartupeļus ar desiņām vienā brīdī pat domāju ņemt līdzi kārbiņā. Noteikti rekomendējam šo vietu, ja vienkārši braucat uz Igauniju caur Valku, – noteikti būsiet gardi paēduši un laimīgi. Arī cenas ir sakarīgas, noteikti būs krietni lētāk nekā Tartu.
Abpus robežai
Tālāk, protams, ir jādodas uz robežzīmju pusi un vietu, kur sākas Igaunija, un ir gan jāpatēlo robežsargi būdiņā, gan jāpalēkā pār robežas zīmi un jāizšūpojas šūpolēs, kuras uz tilta pār upīti atdala abas valstis un ļauj iešūpoties te Latvijā, te Igaunijā. Ierasts, ka citās valstīs šādas vietas izsauc milzu sajūsmu, un kāpēc gan to neizbaudīt tik tuvu mājām?! Viens solis, un esam kaimiņos! Šeit gan pirmais, kas uzreiz krīt acīs, ir vairāki lielveikali un par padsmit centiem lētāks dīzelis...
Zinām, ka Valgas pusē ir ļoti skaista dzelzceļa stacijas ēka un šobrīd uz šejieni no Latvijas var atbraukt ar vilcienu, kā arī doties tālāk uz Tallinu.
Valgā dzīvo krietni vairāk iedzīvotāju, bet vispār nav nekādas sajūtas, ka mēs būtu citā valstī, jo šoreiz apkārt pamatā skan tieši latviešu valoda. Valgā mums ļoti patīk eleganti un mūsdienīgi iekārtots skvēriņš, kur perfekti var just arī senatnes elpu. Šeit, piemēram, ir senākā koka ēka pilsētā, kura nokrāsota dzeltena, arī pie rātsnama esošās koka celtnes apkārtnē tik ļoti iederas, ka ir viegli iztēloties, kādi sestdienu tirdziņi te pagātnē norisinājušies! Vairākas no koka mājām pagaidām ir iekonservētas, bet noteikti tuvākajā laikā atdzims un kļūs par jauniem apskates objektiem.
Atkal esam nemanot nonākuši Latvijas pusē, pie vides objekta Tas jāredz!. Tā nosaukuma un devīzes pamatā izvēlēts īpašas skatīšanās, labākas redzamības un padziļinātas pētīšanas instruments – šai gadījumā milzu brilles. Objekta tēla oriģinālais siluets veidots no Valkas un Valgas pilsētu nosaukumu pirmajiem burtiem "V", kas kopā veido "W" – vēsturisko pilsētas vārdu Walk. Brilles simbolizē abu pilsētu kopīgu skatu nākotnē, pārliecību un lepnumu par paveikto.
Kādu brīdi sanāk pārvietoties gan pa vienu, gan pa otru valsti, līdz nonākam pie Pedeles dabas takas un Putraskalna skatu platformas un lapenes. Valgas pusē takas kopējais garums abos virzienos ir apmēram 5 km. Valkas pusē viena krasta takas garums ir 350 m. Paugura nosaukuma Putraskalns (igauniski – Pudrumägi; vāciski – Buttersberg) izcelsme varētu būt saistīta ar avotiem, kas paugura virsotnē pavasaros veido purvainu vietu. Pauguriņš tiešām tāds maziņš, bet skats no tā ir izbaudīšanas vērts – gan uz nedaudz zemāk esošo upi, gan uz mūsdienīgo pastaigu parciņu ar taciņām un stilīgiem mežonīgiem apstādījumiem. Šī vieta mūs tiešām patīkami pārsteidza. Vēl izstaigājam jau pieminēto parciņu un otrā pusē esošo koka taku gar pašu ūdens malu, līdz atkal esam nonākuši pie lielajām brillēm.
Apskatām vēl vienu interesantu objektu – tādu kā sienu no maziem dēlīšiem ar dažādu dziesmu vārdiem latviski un igauniski, un šī vieta mums arī ļoti patika, sevišķi vakarā. Bērniem, protams, vajadzēja vēl reizi izšūpoties uz robežas līnijas. Tad vēl ieejam «ārzemju pusē» pēc saldējuma un dodamies tālāk. Kopumā, ieskaitot ēšanas pauzi, esam Valkā un Valgā sabijuši apmēram divarpus stundas, bet redzējuši pietiekami daudz, tā ka šis ir izcils pieturas starpmērķis pa ceļam uz vai no citiem galapunktiem. Protams, pašā Valkas novadā vēl ir daudz ko redzēt, bet to – citā reizē. Ripināsim uz māju pusi, taču vēl ar pāris pieturas vietām.
Vēl dažas pieturvietas
Piestājam kādā vietā, kas diezgan neparasti skan angliski runājošo sarunvalodā, – Sedā. Mums tieši no tūristiem ir nācies vairākas reizes dzirdēt jautājumu, vai iesakām doties uz pilsētu, kas angliski nozīmē «skumji» ("sad"). Seda radusies XX gadsimta 50. gados kā kūdras ieguves centrs ar raksturīgu padomju laika apbūvi. Šeit joprojām jūtama industriālā vēsture. Mēs te esam bijuši divas reizes, lai izstaigātu purva taku, un tā ir vienīgā vieta pasaulē, kur neesam atraduši to, pēc kā esam atbraukuši. Šoreiz gan trešo iespēju šai vietai nedodam. Bērni ir pārsteigti par to, kā Sedā kopumā izskatās. Lai arī zinām, ka šeit dzīvokļi ir uz izķeršanu un dzīvot Sedā ir pat ļoti stilīgi, vislielāko kolorītu tomēr iezīmē pāris vietējie personāži, kuri tādā vieglā ikdienas žvingulī līgojas pa taisnajām Sedas ielām uz centrālā laukuma pusi, kur ir vēl viena unikāla vieta – veikaliņš ar nosaukumu Dan un Nesi, Vanesa.
Īpaša noskaņa Sedā ir karstās vasaras dienās, kad mitrais, no purva nākošais gaiss ir smags, ir pilns ar odiem. Te droši varētu filmēt kādu Teksasas kovboju filmu Latvijas izpildījumā. Šādām pilsētiņām ir savs šarms, un gribas šeit iegriezties gandrīz katrā garāmbraukšanas reizē. Un, jā, vēl viena vieta, kur vajadzētu piestāt, ir nelielā kafejnīca Kauči uzreiz aiz Sedas pagrieziena meža vidū – esam te noķēruši ļoti patīkamu kultūras un garšu šoku un labprāt te atgriežamies.
Tālāk uz Strenčiem aizbraucam pa mazo celiņu gar kūdras izstrādes vietām. Šeit obligāti ir jāizstaigā psihoneiroloģiskās slimnīcas teritorija ar tās ūdenstorni un pārsteidzoši mierīgo gaisotni, kā arī dabas takas pie Gaujas tilta un koka skulptūru parks līdz estrādei. Neaizmirstiet savos kalendāros atzīmēt Gaujas plostnieku svētku datumus (šogad 15.– 16. maijs), jo Strenčos tieši pavasarī ir ļoti, ļoti skaisti. Strenču lielais pluss ir tas, ka šī vieta parasti ir ļoti klusa, te var vienkārši kādu brīdi staigāties un sakārtot domas, arī Gaujas tuvums dara savu.
Kad jau esam aiz Valmieras, izlemjam vēl iebraukt Kocēnos, lai uzmestu aci to skaistajai muižas ēkai un centrālajai apbūvei. Kopumā mājupceļā no Igaunijas esam apskatījuši tūristu mazāk iecienītas vietas tā vietā, lai vienkārši ātri aizskrietu mājās un atlikušo dienu deldētu dīvānus. Jebkuru mazu izbraucienu iespējams pārvērst kaut vai nelielā, tomēr piedzīvojumā.
Kas mēs esam
Četri ceļo gardi ir ģimenes piedzīvojumu blogs. Mēs – Jānis, Dita, Kārlis un Dārta – ceļojam gan tepat Latvijā un Baltijā, gan pa Eiropu. Braucam bez milzu plānošanas, nekad neuztveram ceļošanu ar bērniem par traucēkli un visu dzīvi uzlūkojam gardi – kā piedzīvojumu.