Šobrīd būtiskākais jautājums ir vakcinācijas temps. Kā vērtējat situāciju šajā jomā Latvijā un ES kopumā?
Latvijā situācija izskatās ļoti smagi, jo šobrīd vakcinācijas tempu ziņā esam ap trešo vietu no beigām starp visām ES valstīm, blakus Luksemburgai un Kiprai. Taču jāatzīst, lielā mērā pie šīs situācijas esam paši vainīgi, jo neparedzējām tādu iespēju, ka vakcīnas var nepiegādāt pietiekamos apjomos. Mēs kā tādi ļoti apzinīgi skolnieki paļāvāmies, ka viss būs atbilstoši definētajiem plāniem. Rezultāts šobrīd ir tāds, ka situācijā, kad Latvijā ir ļoti liels vakcīnu deficīts un ES pat pārdala vakcīnu apjomu par labu Latvijai, mūsu tuvākie ziemeļu kaimiņi, piemēram, Somija, savulaik pasūtīja visas iespējamās vakcīnas, kuras sākotnēji tika perspektīvi piedāvātas. Skaidrs, ka no šā izriet nākamās konsekvences – nevar klātienē normāli darboties skolas, jo skolotājus nevar izvakcinēt, tāpat kā policistus un citu jomu darbiniekus. Un par to varam «pateikties» mūsu pašu atbildīgajām amatpersonām. Savukārt par ES kopumā runājot – redzam, ka ES ir spērusi ļoti drastiskus soļus, pilnīgā kontrolē pārņemot vakcīnu ražotāju plānus par vakcīnu sūtīšanu uz trešajām valstīm, kas ir bezprecedenta gadījums, jo būtībā tiek kontrolēts vakcīnu ražošanas process ES teritorijā. Savukārt Latvijai tas vieš lielākas cerības saņemt papildu vakcīnu devas, tostarp tādēļ, ka atsevišķas valstis atsakās no konkrētu ražotāju vakcīnām. Bet, no otras puses, liela problēma ir trešās valstis ar lieliem inficēšanās gadījumu rādītājiem, kas robežojas ar ES, jo ir pietiekami liela kustība pāri šīm robežām, tāpēc ES aicina dalībvalstis 8% no savām vakcīnu kvotām novirzīt trešajām valstīm, kas attiecīgi samazinās arī mums pieejamo vakcīnu daudzumu.
Vēl pērn bija sajūta, ka varētu kaut cik veiksmīgi ierobežot vīrusa izplatību, bet tagad jau diezgan skaidri tiek uzsvērts, ka jāsāk pieņemt domu, ka mēs nevis uzvarēsim vīrusu, bet mums jāmācās ar to sadzīvot ilgtermiņā. Kā prognozējat – kad varētu sasniegt brīdi, kad varēsim oficiāli apstiprināt – pandēmija ir pārvarēta?
Lielās debates, kas šobrīd notiek ES līmenī saistībā ar šo jautājumu, nekādu lielo optimismu nevieš, diezgan ticami, ka vīrusa mutācijas turpinās attīstīties, tāpēc neviens nespēj prognozēt, kā nākotnē praktiski attīstīsies šis vīruss, cik ilgi vakcīna spēs nodrošināt aizsardzību pret to un citas nianses. Taču patlaban kopumā ES līmenī tiek runāts par divām lietām, pirmā – ka cilvēku vakcinācija ir neizbēgama, jo skaidrs, ka atgriešanās normālā dzīvē būs tikai tā iespējama. Un otra lieta ir par zālēm pret Covid-19, lai nodrošinātu ar vīrusu sasirgušo ārstēšanu, – šim mērķim ES piešķīrusi pusmiljardu eiro, lai varētu turpināt pētījumus. Līdz ar to mana prognoze – skatoties no ES puses, optimistiskais scenārijs ir, ka ekonomika un sadzīve varētu daudzmaz normālā režīmā atvērties septembrī. Taču jārēķinās, ka tas var notikt arī pāris mēnešu vēlāk, jo lielākā problēma šobrīd ir tas, ka, piemēram, par tā sauktajām digitālajām potēšanās pasēm un attiecīgi iespēju brīvi pārvietoties vēl var runāt tikai teorētiski, jo, kamēr poti nevar saņemt cilvēks, kurš to vēlas, šādu "pārvietošanās brīvības sertifikātu" ieviešana vakcinētajiem būtu cilvēktiesību pārkāpums. Cita situācija ir gadījumā, ja vakcīna ir pieejama, bet cilvēks atsakās potēties, tad individuālie ierobežojumi šim cilvēkam būs viņa paša problēma. Īpaši ņemot vērā, ka lielākā daļa pakalpojumu sniedzēju (viesnīcas, restorāni, izklaides vietas, pat atsevišķas aviokompānijas) ir privātais bizness un viņi varēs kopējās sabiedrības drošības vārdā nevakcinētiem cilvēkiem atteikt pakalpojumu. Patlaban var prognozēt, ka šāds brīdis pienāks vēl šogad līdz ar pietiekama skaita vakcīnu nodrošinājumu. Domājams, apliecinājums par vakcināciju turpmāk būs tikpat svarīgs personas dokuments kā pase vai ID karte, kas būs jāuzrāda, ne tikai ceļojot.
Kā pandēmija ietekmē ES valstu vienotību, vienotu politiku? Kā redzam, paralēli kopējam ES vakcīnu iepirkumam atsevišķas dalībvalstis mēģina sameklēt it visur papildu vakcīnu devas, tostarp pat Krievijā, lai ātrāk īstenotu vakcināciju.
Cik man zināms, šobrīd divas valstis – Ungārija un Čehija – reāli potē šīs vakcīnas, taču svarīgi šo jautājumu nepolitizēt. Vienlaikus būtiski atcerēties, ka ES līmenī vakcīnu jautājums ir vairāk vai mazāk sakārtots – ir konkrēta tabula ar kopējo iepērkamo vakcīnu veidu un apjomu, un tālāk jau ir otra tabula ar to sadalījumu dalībvalstīm. Šobrīd ir 8–9 vakcīnu ražotāji, bet ES ir noslēgti priekšlīgumi ar piecām kompānijām, atbilstoši kuriem ES jau ir veikusi avansa maksājumus. Taču piegādātāji šobrīd aizbildinās, ka nespēj piegādāt apsolīto vakcīnu daudzumu. Un tajā brīdī ieslēdzas otrā sadaļa: ir uzņēmumi, ar kuriem ES nav līgumu, – Krievijas, Indijas, Ķīnas ražotāji –, tā kā veselības joma ir katras dalībvalsts pašas kompetence, valstis atsevišķi ir tiesīgas iepirkt vakcīnas arī no ražotājiem, kuri vēl nav saņēmuši sertifikāciju ES līmenī.
Taču, runājot par ES vienotību kopumā, jāatceras, ka būtībā katrai dalībvalstij ir savi prioritārie ekonomikas mērķi atkarībā no to tautsaimniecības struktūras. Piemēram, Spānijai, Grieķijai, Itālijai būtiska ir tūrisma un viesmīlības nozares atveseļošana. Piemēram, Grieķijai tūrisms ir galvenā nozare un šodienas prioritāte numur viens, tāpēc plaši debatēt par citām tēmām viņi nav gatavi. Viņu galvenā rūpe ir, lai pēc iespējas ātrāk atjaunotu tūrisma biznesu. Līdz ar to jārēķinās, ka ES dienvidu pusē ir viena stratēģija, ziemeļos cita, un vēl pa vidu ir Vācijas un Francijas nacionālās intereses. Turklāt Francijā šobrīd vēl ir prezidenta pārvēlēšanas process, kas stipri ietekmē politiskos procesus. Līdzīgi ir Vācijā, kur kanclere Angela Merkele nolēmusi pamest šo amatu. Līdz ar to Eiropā pašreiz katram ir savas intereses, bet visiem šobrīd ir vienots viedoklis, ka iekšējās ES robežas vairs nedrīkst slēgt, kā tas bija pandēmijas sākumā. Protams, jāievēro piesardzība un ierobežojumi, bet durvīm jābūt vaļā.
Kādā kvalitātē patlaban ir Latvijas pieteikums Eiropas Atveseļošanās fonda finansējuma saņemšanai? Pirmā versija tika pamatīgi kritizēta no visām pusēm.
Mūsu pieteikums ir ne vairāk kā bakalaura darba līmenī diemžēl, ja ne vēl drūmāks. No kopējā pieejamā finansējuma divu miljardu eiro apjomā ES šobrīd ir akceptējusi tikai divus vai trīs mūsu pieteikumus. Viens bija par dzīvojamo māju siltināšanu, viens sociālās jomas projekts un vēl 5G tehnoloģiju ieviešanas projekts. Manuprāt, Latvijas valsts pārvaldē šobrīd nopietni pietrūkst profesionālas kapacitātes. To spilgti ilustrē tas, kā mums te stundām valdības sēdēs diskutē par preču sarakstiem un veikalu grupām, ko atļaut vai aizliegt. Iespējams, iemesls ir tas, ka daļa profesionāļu ir aizgājuši no darba valsts pārvaldē, tagad atnākuši jauni, kam trūkst pieredzes. Būtībā projekti ES jāiesniedz līdz aprīļa beigām, tā ka vēl ir laiks, un gan jau termiņu pagarinās, lai ļautu mums pārstrādāt pieteikumus.
Vai nav nopietns risks šo naudu vispār pazaudēt?
Naudu diez vai pazaudēsim, vienkārši mēs jau atkal par kādu pusgadu atpaliksim no visa kopējā procesa, kas atkal draud ar konkurētspējas mazināšanos, salīdzinot ar citām dalībvalstīm, un tad varēsim sūroties, ka igauņi un lietuvieši mūs atkal apdzinuši attīstībā. Mēs mākam ļoti perfekti dalīt un pārdalīt, bet, kā radīt jaunu produktu vai projektu, – tam aizvien neesam spējīgi. Laikā, kad mums jārisina ļoti nopietnas ekonomikas lietas, par tautsaimniecības attīstību atbildīgās ministrijas šobrīd aktīvi nodarbojas ar spriešanu – atļaut vai liegt tirgot pirts slotas.
Tikpat lielas bažas paustas par vēlmi atjaunošanās fonda naudu novirzīt dažādu valsts pārvaldes projektu īstenošanai, nevis ekonomikas, tostarp biznesa, jomu attīstībai.
Tās arī ir pieredzes trūkuma sekas, kas šodien ir valsts pārvaldē, jo valsts pārvalde dzīvo atsevišķi un uzņēmējdarbības sektors atsevišķi, un, ņemot vērā arī attālināto komunikāciju, būtībā viņi viens otru nedzird. Tas, ko šodien runā uzņēmēji, nodokļu maksātāji, netiek sadzirdēts – ne par ostu reformu, kas šobrīd ir virzība uz grāvi, ne arī par atveseļošanās programmu. Valsts pārvalde dzīvo savā iedomu pasaulē un uzskata, ka viņu viedoklis ir vienīgais pareizais. Var privātais sektors runāt, aicināt ieklausīties, diskutēt, valsts pārvaldes attieksme ir nepārprotama – mums ir vara, valdība pieņem lēmumus, un mēs ejam uz priekšu. Un rezultātā mēs riskējam pat pazaudēt nākotnē virkni nozaru. Arī paskatoties Rīgas pašvaldības projektu pieteikumus atveseļošanās fondam – tur arī ir diezgan tādi, manuprāt, kosmiski projekti, piemēram, metrobusa ieviešana un tamlīdzīgas idejas. Protams, beigās mēs nonāksim pie kopīga, visiem pieņemama rezultāta, taču, kā jau teicu, tas prasīs laiku un mēs paliksim krietni aizmugurē citām dalībvalstīm.
Sajūta, ka patlaban valsts pārvaldes un biznesa attiecības ir vienā no zemākajiem punktiem, kādi piedzīvoti, Kas varētu sekmēt valsts pārvaldes vēlmi ieklausīties nodokļu maksātāju viedoklī?
Diemžēl mūsu valsts pārvalde parasti ieklausās tikai kādā "no augšas" – šajā gadījumā tie varētu būt ES struktūru pārstāvji. Jau tas, ka atveseļošanās programmas direktore viesojās Latvijā, skaidri liecina, ka viņa neatbrauca šeit pasēdēt pie kafijas tases pandēmijas laikā. Acīmredzot Briselē ir radušās bažas par Latvijas valdības spēju pieņemt kvalitatīvus lēmumus. Skaidrs, ka arī atveseļošanās programmā ir nosacījumi, kas jāņem vērā, – ir digitālā, tā sauktā zaļā sadaļa un tamlīdzīgi –, kas jāparedz mūsu piedāvājumos, bet valsts loma ir šo līdzekļu ietvaros radīt apstākļus, kas dod iespējas attīstīties privātajam sektoram.
Taču, ja vērtējam no lielu, stratēģiski nozīmīgu jautājumu skatpunkta, tostarp, kā Latvijas valsts pēc pandēmijas tālāk attīstīs savu tautsaimniecību, nekādu konkrētu plānu nav. Tā vietā šobrīd ir plašas debates, kurš uzņēmums drīkst un kurš nedrīkst strādāt, un tas rada bažas. Tieši tādēļ ir pamats domāt – ja Latvija šodien nebūtu ES dalībvalsts, mums būtu daudz bēdīgāka situācija. Tagad vismaz ir iespēja saņemt finanšu atbalstu un arī nepieciešamības gadījumā norādījumu pārstrādāt nekvalitatīvi sagatavotus dokumentus. Tas savā ziņā ir mūsu glābšanas riņķis šajā krīzē.
