"Gribēju uzrakstīt par cilvēku kodoliem," saka rakstnieks Osvalds Zebris, kurš, uzrakstot romānu Koka nama ļaudis, veiksmīgi izkustējies no bīstamā pirmās grāmatas punkta
Ja reiz ir tāds teiciens – klusie ūdeņi tie dziļie –,kaut kur jābūt arī cilvēkiem, kuru dēļ tāds vispār radies. Rakstnieks Osvalds Zebris varētu būt viens no viņiem. Cilvēks, kurš visus ātrā laikā apbur ar savu vieglumu – iekšēji inteliģents, gudrs, gaišs un asprātīgs, bet savās grāmatās rakstnieks ar baudu ved prom dziļos brikšņos no šī "apburošā cilvēka" tēla, kā viņu joprojām dēvē dažs labs Dienas bijušais kolēģis.
Lasot Zebra grāmatas, ir vairāk nekā skaidrs, ka viņam pietiek savu akaču un dēmonu. Dvēseles komfortam neērtas apceres un eksistenciālas izvēles, metafizika, "traģikomiska iracionalitāte" (Normunds Naumanis), pat dzīva koka māja un runājošs kaķis Gagārins.
Undīnes Adamaites interviju ar Osvaldu Zebri lasi 6. jūnija KDi!