Reketa laiki Latvijā sāk iet uz galu, liecina 1997. gada 25. februāra Dienas raksts Griņas grupas "brīvais bizness" provincē. Tajās dienās Latgales apgabaltiesā tika pasludināts spriedums 11 reketā apsūdzētajiem, tā sauktajai Griņas grupai, kas laikā no 1993. gada oktobra līdz 1995. gada jūlijam terorizēja uzņēmējus – veikalu un kafejnīcu īpašniekus Jēkabpils, Aizkraukles un Preiļu rajonā –, izspiežot naudu par "apsardzes pakalpojumu" nodrošināšanu. Tobrīd tas bija vienīgais gadījums Latvijā, kad tik liels noziedzīgais grupējums tika saukts pie atbildības un vainīgie saņēma reālu sodu. Grupējuma līderis bija agrāk sešas reizes tiesātais Grigorijs Jacina. Sevi par vainīgu atzina tikai viens no 11 grupas locekļiem – Igors Naporko. Viņš arī Dienai pastāstīja, ka Griņas brigādes pastāvēšana nebija ne tiesas, ne cietušo izdoma: "Griņa ir labs aktieris, jebkuru pierunās strādāt viņa grupā, vēl pārliecinās, ka tas ir labs darbs. Arī mani pierunāja, jo biju palicis bez darba."
Tā kā Griņa dzīvoja Rīgā un situāciju "uz vietām" nepārzināja, par to gādāja četri grupas dalībnieki jēkabpilieši. Naporko uzdevums bijis apzināt iespējamos naudas devējus. Arī iekasēt naudu Griņa devies reti. "Es nekad nedraudēju," Dienai stāstīja Naporko. "Ja klientam naudas nebija, sarunājām, kad tiksimies. Daži uzņēmēji paši vēlējās, lai aizsargājam pret citu grupu uzbrukumiem, lūdza mūsu palīdzību." Ja kāds vēlējies no grupas aiziet, tas neesot bijis liegts.
Šoferim Griņa esot maksājis ap 600 latiem mēnesī. Tiesā viņš spītīgi palika pie apgalvojuma, ka tas, ar ko viņa padotie nodarbojušies, bijis brīvais bizness. Šis "bizness" sākās 1993. gada novembrī, kad brigādes vīri ieradās pie kāda Jēkabpils kafejnīcas īpašnieka piedāvāt apsardzes pakalpojumus. Nākamajā reizē jau paprasījuši septiņus latus. 1994. gada martā noteica regulāro maksājumu 15 latu mēnesī. Sekoja vēl dažas prasības, un 1994. gada Ziemassvētkos tās pārvērtās darbos – Griņas vīri Ziemassvētku vakarā ieradās pie kafejnīcas īpašnieka, iestūma viņa sievu otrā istabā un pašu piekāva par nemaksāšanu.
Kādas firmas īpašniece Griņas brigādei sāka maksāt pēc tam, kad viņai tika piedraudēts ar dedzināšanu. Savukārt pie kādas citas uzņēmējas piebrauca arī Griņa pats, pieprasīja maksāt 100 latu un piedraudēja nepaklausības gadījumā ar nošaušanu. Arī kāds privātuzņēmējs, kurš teica, ka viņam esot cits "jumts", bijis spiests maksāt Griņam.
"Brīvais bizness" aprāvās 1995. gada jūnijā, kad Naporko, kurš devās ievākt piecus latus no kāda Pļaviņu uzņēmēja, aizturēja policija. Tad policijas rīcībā nonāca vairāku grupas locekļu piezīmju grāmatiņas ar naudas vākšanas grafikiem, telefoniem un konkrētām summām. Tiesā Griņa uzsvēra, ka Latvijas valstī viņš ne reizes neesot tiesāts, nevienu grupas dalībnieku nepazīstot, bet vairāki zemnieki viņam esot pateicību parādā par to, ka ar viņa palīdzību tikuši pie G24 kredītiem. Kā vēlāk pastāstīja kāds grupas loceklis, Griņa tiešām esot pazinis dažas ietekmīgas personas, ar kuru palīdzību varējis izkārtot šos kredītus, un tad pusi paņēmis pats, uzticot otras puses saņēmējam, proti, prasītājam, arī kredīta atdošanas godu. Tiesā viņš arī vaicāja, kā gan viņam būtu bijis iespējams tik lielu pilsētu kā Jēkabpils terorizēt pusotru gadu. Advokāti procesu sauca par absurdu, apgalvojot, ka cietušie nevar paskaidrot, kā izpaudās draudi pret viņiem. Tiesnesis A. Strauts atzina, ka daudzi cietušie atteikušies liecināt, sakot, ka viņiem tik un tā nāksies maksāt kādam "jumtam". Kāds uzņēmējs atzinās, ka viņam no VID esot vairāk bail nekā no reketa, jo, kad samaksā reketam, vismaz kādu laiku ir miers, bet ar VID nekad nevarot zināt, ko gaidīt. Nu, par reketu Latvijā jau labu laiku nekas nav dzirdēts, bet VID gan ir un acīmredzot tikpat neprognozējams kā deviņdesmitajos, ja reiz tā vadītāja nesen izteicās, ka arī viņa pati nesaprotot dažu labu viņas vadītā dienesta vēstuli.
tie