Šoreiz sanāca tā, ka satikāmies un sākām domāt, uz kuru krogu iet, nebija mums nekāda gatava konkrēta plāna, kurā iestādījumā būtu jāielūkojas pirmoreiz vai kur jāatgriežas, ja iepriekšējā reizē paticis (vai arī nācies vilties, bet palikusi sajūta, ka krogam ir izaugsmes potenciāls, tātad vilšanos var norakstīt uz sākuma grūtībām un vajadzētu pārliecināties, vai tā tiešām ir).
Modernās tehnoloģijas laupījušas mums vietas atraduma prieku, kad tikai ar atmiņas un pa ceļam uzrunāto padomdevēju palīdzību pēc lielākas vai mazākas maldīšanās tomēr atrodi ceļu uz meklēto vietu lielākā vai mazākā nekurienē.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Toms Ķikuts par pirmo ekspozīciju atkal pilī, kopienu koncepciju, latviešu neapšaubāmo komponentu un par laika mašīnas vilinājumu.
Ja vien jūs neesat
iestrēdzis/-gusi Dubaijā
vai nav apdraudētas
kādas jūsu biznesa
iespējas vai arābu finansējums jūsu Tuvo Austrumu pētījumiem Trampa
un Netanjahu sāktās
operācijas blakņu dēļ, uz
karu varat raudzīties ar
mierīgu "pagaidām" sajūtu, jo arī stāvoklis, kurā tevi nekas draudīgs
neskar, ir tikai pagaidu stāvoklis. Tādā tu vari dzīvot ar apziņu, ka,
lūk, citur šauj raķetes un ir tikai daži cietušie, kamēr mums te miera
apstākļos iebrūk veikala jumts un 54 pagalam.
Šodien Vjetnama ir iecienīts ceļojumu mērķis un būtu vēl iecienītāks, ja nebūtu diezgan patāls biežākai braukšanai. Protams, ja tur, kā savulaik Filipīnās, tiktu rīkots basketbola pasaules čempionāts un Latvijas izlase tajā būtu tikusi, puse Latvijas būtu Vjetnamā un fani cits citam dotu dažādus gastronomiskus zvērestus un solījumus, piemēram, «ja Latvija vēlreiz uzvarēs Franciju, es došos uz vjetnamiešu tirgu un apēdīšu ceptu vardi», «ja Lietuvu, tad grilētu žurku», «ja Vāciju, tad esmu gatavs suni apēst», un visbeidzot, ja Ameriku, tad pat sikspārni, lai visa pasaule zina, cik latvieši tagad ir bīstami.
Laika ziņu Bricis var teikt, ko grib, par šīs ziemas bargumu, balstīties dažādu gadu janvāru statistikas datos un teikt, ka šis janvāris ir bargākais tikai kopš 2010.gada (un otrs vēsākais kopš rekordaukstā 1987. gada janvāra, bet, kā smejies, tikai piecpadsmitais aukstākais kopš novērojumu sākuma pirms 102 gadiem), bet es savos 69 gados otru tik garaukstu ziemu neatceros.
Kinorežisore Laila Pakalniņa (63) par savu jauno filmu Putnubiedēkļi, par lidostā ieraugāmo pazīmi, kad var braukt vimbās, būtisku labas filmas kritēriju un par sajūtu pirms 15. Saeimas vēlēšanām.
Nometņu iela Pārdaugavā līdz ar savu pieteku Meža ielu jau labu laiku ir no tām Rīgas ielām, kurās ceļinieks badā var nomirt tikai tad, ja nespēs izšķirties, kurā no daudzajiem krogiem doties iekšā.