Nometņu iela Pārdaugavā līdz ar savu pieteku Meža ielu jau labu laiku ir no tām Rīgas ielām, kurās ceļinieks badā var nomirt tikai tad, ja nespēs izšķirties, kurā no daudzajiem krogiem doties iekšā.
Vispirms kāds stāsts apetītes rosināšanai. Stāstam nav pilnīgi nekāda sakara ar krogu, kuru te aplūkosim, bet ar ēšanu kā tādu vai vismaz ēdamā sagādāšanu zināms sakars ir.
Cilvēkam zināmā vecumā iznāk aizdomāties par lietām, kuras varētu notikt, bet viņš tās droši vien nepieredzēs, nedabūs un tamlīdzīgi. Tādas domas var uznākt arī jaunībā, tad gan lielākoties kādu mīlas kreņķu dēļ, kad liekas, ka nekad vairs vai arī vispār nekad nesatiksi otru mīlošu sirdi, meiteni utt., bet līdzīgas domas var izraisīt arī naudas trūkums, citi nepiepildāmi sapņi vai šaubas par iespēju atrast dzīves jēgu vispār.
Cilvēks ir vēl stipri jauns vai arī savu problēmu tik ļoti pārņemts, ka neko ārpus sevis nepamana, ja viņam liekas, ka Ziemassvētki un Jaungadi katru gadu ir vienādi un arī beidzas vienādi, ar caurumu budžetā. Ka ir grūti noskatīties, kā bērni plēš dāvanu skaisto iesaiņojumu, ka Jaungada salūts tikai biedē vārnas un suņus, un tā tālāk līdz pat tam, ka gribas palīst zem segas vai pakārties, lai tad ķekatnieku Nāve tevi tādu velk līdzi pa sniegu, jo tev jau viss vienalga.
Savulaik Jaungadu izdomāja, lai ikvienam būtu stabils punkts dažādu apņemšanos aizsākšanai. Lai gan ir teikts «ja gribi sasmīdināt Dievu, izstāsti viņam savus plānus», Dieva esamību neviens vēl nav zinātniski pierādījis, pat sociālantropologi ne, kur nu vēl īstie antropologi.
Ziemassvētku un pirmsjaungada dienas saasina mīklu, kas nedaudz mazākā intensitātē tiek minēta arī ikdienā: kā tas var būt, ka visas ielas un visas lielveikalu stāvvietas ir automašīnu pilnas, bet arī mikrorajonos un citur pie mājām visas stāvvietas ir aizņemtas?