Kad nu kļūst arvien skaidrāks, ka izcīnītai brīvībai vienmēr būs augstāka vērtība nekā jebkurā citā ceļā iegūtai, var citām acīm paraudzīties uz tām vietām, kurām trekno gadu triumfa ratos traucām garām bez pieturēšanas, jo šīs vietas glabā liecības par notikumiem, kas nekādi neder par paraugu ātras labklājības iegūšanai. Tā kā novembris latviešiem ir valstisks mēnesis, ceļojumu uz šādu vietu iespējams apvienot ar kādu no īstajiem datumiem. Ja turklāt sagadījies tā, ka pašā Rīgā tev neko svinēt negribas, kamēr te pie varas ir mērs, kam kāda no pilsētas okupācijām šķiet svinama diena (ne jau karavīru kapos savu buķeti nolikt viņš 13.oktobrī gāja), var pabraukt mazliet laukā.
Pirmais uzreiz prātā nāk Ložmetējkalns, kur latvieši toreiz vēl Krievijas karaspēka sastāvā izcīnīja tās kaujas, kas viņus ne tikai darīja pasaulslavenus, bet arī noveda līdz apņēmībai karot par brīvu Latviju, ar savām asinīm pārliecinoties par to, ka Krievijas impērija ir kļuvusi vēl vājāks un reaģētnespējīgāks valstiskais veidojums nekā 2009.gada Latvijas Republika.
Pie Lāčiem vai Aitiņlauvām
Ceļamērķis nav tāls: prom pa Jūrmalas šoseju, tad aiz Babītes pa jauno pārvadu uz Liepājas šoseju, un drīz vien jau ceļotājs nokļūst izvēles priekšā, ko darīt vispirms — ieturēties vai izstaigāties? Tiem, kas iecerējuši remdēt izsalkumu strēlnieku cīņām pietuvinātos apstākļos svaigā gaisā, šis jautājums atkrīt. Viņiem par prieku uzreiz darīsim zināmu, ka Ložmetējkalna kompleksā vairākās vietās atrodami pasēdēšanai piemēroti koka galdi un soli, Latvijas valsts mežu sarūpējums, arī ugunskura vietas tepat sataisītas.
Tie, kas nolēmuši vispirms tomēr uzēst siltumā, var to darīt vai nu slavenajā maizes ceptuvē Lāči, vai restorānā Aitiņlauvas, kas gan atrodas gabaliņu aiz Ložmetējkalna pagrieziena. Ja diena ir saulaina, malks balzama tikai stiprinās ceļinieku apņēmību izlodāt ierakumus un atvieglos strēlnieku cīņu iztēlošanos. Tikai jāpabrīdina tie, kas nolēmuši kāpt Ložmetējkalna skatu tornī: noteikumi paredz, ka alkohola reibumā kāpt aizliegts. Koka tornis gan ir stabils, un margas stipras, taču vēlā rudenī pāri Zemgales līdzenumiem mēdz brāzties nikns vējš — ka nesapūš galvu tā, ka šī sāk griezties. Strēlnieku lietai jauni upuri nav vajadzīgi.
Sakopts liegums
Tas, kurš Ložmetējkalnā nav bijis vai arī ir bijis ļoti sen, varbūt nemaz nezina, ka tas ir nevis viens piemineklītis vai sīks ierakumu fragments, bet liels kultūrvēsturisks liegums, vienīgais tāds Latvijā. Ceļi te stiepjas tāli, apskates objekti vairāki, ierakumu un nocietinājumu pēdas izvago vai visu mežu Ložmetējkalna, Tīreļpurva un Mangaļu māju apkārtnē, un pēdējos gados saglabātās fortifikācijas būves papildinājis Ziemassvētku kauju muzejs Mangaļu mājās un 27 metrus augsts skatu tornis. Baltijas mērogam unikālas liecības par Pirmā pasaules kara fortifikācijas būvēm un šajā vietā notikušajām Ziemassvētku kaujām ir tas materiālais pamats, uz kura te var domāt par Latvijas likteņiem, ļauties sentimentam vai vienkārši izstaigāties un parunāt ar dzilnīšiem, kas tagad gluži kā izlūki vēro ikvienu tornī kāpēju.
Savu nosaukumu Ložmetējkalns, 18,5 metrus augsta daļa no Garās kāpas, ieguva kara laikā, kad kļuva par Vācijas armijas spēcīgi nocietinātu vietu.
1916.gada decembrī pēc vecā stila te sākās slavenākās un asiņainākās latviešu strēlnieku cīņas Pirmajā pasaules karā. Ziemassvētku kaujas jeb Jelgavas operācija ilga sešas dienas — no 1916.gada 23.decembra līdz 29.decembrim pēc vecā stila Tīreļa purvā starp Babītes ezeru un Olaini. Latviešu strēlniekiem tika izvirzīts liels mērķis — Jelgavas un varbūt pat visas Zemgales atbrīvošana. Uzbrukums sākās 23.decembra naktī. Kaujās pirmo reizi piedalījās visi astoņi latviešu strēlnieku bataljoni. Straujā triecienā vācu ierakumi tika ieņemti, fronte pārrauta, taču tālākais uzbrukums apsīka krievu virspavēlniecības nolaidības dēļ. Iekarotās pozīcijas strēlnieki aizstāvēja divas dienas lielā salā. Ziemassvētku un janvāra kaujās, bez artilērijas atbalsta skriedami pretī vācu ložmetēju ligzdām, latviešu strēlnieki zaudēja 9000 vīru, ieguva pašapziņu un stiprināja pārliecību, ka ne tikai ar vāciešiem, bet arī ar Krievijas impēriju viņiem nav pa ceļam.