Katrīnu pazīstu jau gadus trīs. Šis laiks simpātiskās un uzņēmīgās sievietes dzīvē ienesis patīkamas pārmaiņas. Atnākusi mīlestība, un pirms gada un septiņiem mēnešiem Katrīnai un Jānim piedzimusi meitiņa spulgacīte Sabrīna.
Spārītēs valda gaišs miers un harmonija. Miers, protams, nosacīts, jo Katrīnas darba diena ilgst no septiņiem rītā līdz pusnaktij. Kamēr Jānis darbā, Katrīnu ik solī pavada mazā saimniecīte Sabrīna, ģimenes uzticamais draugs, lielais lācis sanbernārs Bārnijs un labestīgie šitcu šķirnes sunīši Maksis, Lara, Kamilla un Dasters. Zied ceriņi un pienenes, nojumē bubina Katrīnas mīļais zirgs Legro, kas savulaik atkopts pēc smagas saslimšanas, aplokā blēj divas pundurkaziņu ģimenītes ar savām atvasītēm. Visur, kur vien acis met – voljērā, būrītī un arī mājā, ik dzīva radība modusies pavasarim.
Apmīļot, apčubināt, pabarot
Eksotisko dzīvnieku turēšanas vieta Zoo Brīnumi atrodas tikai 30 kilometru no galvaspilsētas, Ropažu novada Kākciemā. Zoo Brīnumu saimnieci Katrīnu Ripu iepazinu, kad viņas uzvārds vēl bija Gukalova. Viņa dzimusi Rīgā, ieguvusi ekonomistes izglītību, strādājusi bankā, taču sirds aicinājums bija dzīvnieki. "Viss sākās ar kāmīti un jūras cūciņu," smaida jaunā sieviete. Viņa saka paldies vecākiem, kuri saprata un atbalstīja meitu. Katrīnas dzīve iegājusi stabilās, drošās sliedēs.
Zoo Brīnumi pašlaik īpaši nereklamējas un pieņem apmeklētājus, kas iepriekš piesakās (zvanot pa tālruni 22157995), jo Spārītēs šopavasar pilnā sparā rit jurģi – Jānis pārvācās no saimniecības, kurā dzīvoja, pie sieviņas, un te vēl ilgi būs jāievieš kārtība. Pagaidām tiek darīti steidzamākie darbi.
Jaunajai māmiņai arī jārēķinās ar gadu un septiņus mēnešus veco Sabrīnu. Meitiņa visur grib būt līdzās, palīdzēt, apmīļot dzīvniekus, savas sapratnes robežās pabarot tos. Kā liela aukle meitenītei blakus prātīgā solī staigā Bārnijs. Starp citu, abiem vecuma starpība tikai divas nedēļas. Trijotnei piebiedrojos arī es ar fotogrāfu Kristapu. Kurp vispirms?
Sabrīna aicinoši tipina pie ponijiem Dragona un Kasandras. Tie visu bērnu un it īpaši Sabrīnas draugi, labprāt mazos izvadā uz savām mugurām. Nesen Kasandrai piedzima mazs bērniņš Sapfīra. Kasandra sargā savu meitiņu, bet ļaujas glaudīties. Mazie zirdziņi apaļīgi, spoži un spīdīgi.
Ejam pie pundurkaziņām. Te starp pašmāju kazlēniem viens adoptēts no Jūrmalas, māmiņa viņu atteikusies barot. Tagad atraidītajam mazulim pienu ved no svešas kaziņas, kas dzīvo Ogrē, jo kazu mātes svešu bērnu nebaro. Sabrīna šim dod pieniņu no pudelītes. Tāds šķelmīgu, divus mēnešus vecu kazlēnu piecīšu pulciņš. Sabrīna laimīga, apkampj vienu, otru, un man tā vien šķiet, ka abas kazlēnu mātes mazo meitenīti arī uzskata par savu bērnu.
Katrīna lūdz runāt klusāk, jo blakus būrī apbērnojies skunksu pāris. Dabas untums – ja vecāki sanervozējas, viņi savas atvases var pat apēst.
Citā voljērā dzīvelīgi ciemiņus gaida un Katrīnai pa rokām vien grib dzīvot kaķa lieluma degunlācītis Maikls. Taču jāuzmanās, ja šis tiks ārā kokā, tad – ķer vēju laukā! Maikls ir siltummīlis, tāpēc ziemā dzīvo mājā! Degunlācītis voljēru dala ar jenotu Dendiju, bet tas liels guļava, tāpēc Maiklam nav, ar ko padauzīties, pamīļoties!
Vairojas, jo laimīgi
Šogad Zoo Brīnumu demogrāfisko līmeni droši vien nepacels vāveru pāris Skifijs un Suzanna, laikam jau domā – pagājušajā gadā bērni bija, šogad atpūtīsimies! Abi ziņkārīgi, ar acīm kā pogām.
Toties skaistajiem Punduruna, zilacaino Hermelīnu un Vīnes zilo šķirņu trušiem nav nekādu pretenziju papildināt savas saimes – Katrīna vēl pat nezina, cik sadzimušas tās pūkainās rotaļlietas. Te savs likums – cilvēks mazuļu laikā nedrīkst ar rokām grābstīties pa migu. Kad mazie paši līdīs laukā, kad šiem ačteles būs vaļā, tad arī redzēsiet. Katrīna rēķina – kādi piecpadsmit būs.
Tos tāpat kā augstdzimušos milzīgi pūkainos jūras cūciņu bērneļus (Katrīnai pieder tīršķirnes jūras cūciņu audzētava) cilvēki varēs nopirkt. Katrīnai galvenais, lai izlolotie dzīvnieciņi nonāk labās rokās.
Kā lielu brīnumu vērojam tikko dzimušos Āfrikas pundurezēnus. Māmiņas Čika un Čerija – rūpīgas un dikti mīlīgas. Tētuks jau atgriezies savās mājās Čehijā, no kurienes pirms kāda mēneša uz dažām dienām bija iegriezies latvjzemē Āfrikas ezīšu ģenētisko saišu uzlabošanai.
Katrīna aicina mājā, kur plašā voljērā dzīvo ziņkārīgie surikati Milāna, Misters un Monika: "Šie dzīvnieciņi bija mans sapnis, un vīrs man tos uzdāvināja, pats viņiem no meža atveda vecu koku stumbrus, tajos izveidoja dažādas slēptuves." Tepat arī mangusts Long Boy un daudz kas cits.
Katrīnai lieli sapņi. Pamazām iekārtojot saimniecību, viņa vēl šovasar cer Spārītēs izveidot bērnu rotaļu laukumu. Katrīnai ļoti patīk šitcu šķirnes kucēni, un esošajiem noteikti pievienosies vēl citi: "Šitcu tāpat kā sanbernāri ir līdzsvaroti, mierīgi un ļoti mīļi suņi. Tāpēc viņi mums ir. Te visi kopā, visiem labi. Man patīk tā dzīvot."
Vāzē reibinoši smaržo maijpuķītes. Tās Jānis vakar salasīja pie purva un atnesa mīļotajai sieviņai un meitiņai.