Divi cilindri, kas sagādāja lielas nepatikšanas

Liekas, mani nupat izmeta no restorāna. Sēdēju tur kādu stundu vai varbūt nedaudz ilgāk. Blakus Florences doms. Uz galda kjanti vīna pudele. Sēdēju, šo to pierakstīju savā bloknotā, cilāju glāzi un iesmējos, katru reizi uzmetot acis muļķīgajam pītajam grozam, kurā tika atnests vīns.

Itāļi to sauc par fiasco — grozu, es domāju. Man fiasko asociējas ar ko citu. Turklāt drīz vien pats kļūšu par fiasko, ja turpināšu tādā pašā tempā baudīt kjanti. Šī doma mani sasmīdināja, un es laikam iespurdzos pārāk skaļi. No mugurpuses pietuvojās kāds plecīgs vīrs. "Kungs, gribat rēķinu?"

"Vai ir kāda problēma?" pārsteigts atbildēju.

Viņš paraudzījās uz galdu. Es paraudzījos uz galdu. Tur tukša vīna pudele, gandrīz tukša glāze un blociņš.

"Esmu žurnālists. Dzeram, rakstām — tāds ir mūsu darbs."

Patiesībā teikuma otru daļu skaļi nepateicu, tikai nodomāju pie sevis. Vīrietis aizgāja pēc rēķina un pie reizes atnesa arī manu jaku. Tagad jau stāvu ārpusē un cenšos slēpt savu kaunu no majestātiskā doma. Ir tuvu pusnaktij.

Starp citu, viņš ir skaists. Florences katedrāles doms jeb Duomo, es domāju. Renesanses arhitekta Brunelleski izdomas un vēriena lidojums.

Ja paiet nedaudz uz austrumiem, var redzēt, ka pat šajā vēlajā stundā gana daudz tūristu mēģina iemūžināt doma kristītavas piebūvi. Dažus kvartālus uz dienvidiem ir lieliska sviestmaižu vieta — neliels caurums mūrī, kuru rotā uzraksts Antico Noe un pie kura parasti stāv vislēnāk kustošā rinda pasaulē. Toties sviestmaizes ir labas, it īpaši tās, kas ar sēnēm.

Drīz jau Sinjoras laukums jeb Piazza della Signoria, kas ir viens no lieliskākajiem pilsētbūvniecības paraugiem pasaulē — ar samērīgu renesanses pieminekļu un pārmērīgi dārgu fotokameru bateriju sajaukumu. Ir vērts te atnākt arī ap pussnakti, kad laukums ir gandrīz tukšs un mēnesgaismu atstaro Floreces valdnieka Kosimo de Mediči zirgs.

Vai zināt, kur ir Galileja skulptūra? — gribas jautāt mākslinieka Čellīni darinātajam Persijam, kurš rokā tur nocirsto medūzas galvu.

"Non lo so," viņš strupi atbild. Nezinot vis.

Varbūt to zina Mikelandželo Dāvida statuja, kuru ielenkušas restaurētāju sastatnes.

"Mmm," viņš noraidoši nogroza galvu.

Neviena no laukuma izcilākajām statujām nezina, kur ir Galilejs. Florencē ir Galileja vārdā nosaukta viesnīca, Galileja cepumi, pat Galileja metāla kalumi. Bet kur ir pats Galilejs, kas pirms 400 gadiem izgudroja teleskopu?

"Patiesībā es to nemaz neizdomāju," beidzot atbild viņš pats, paslēpies nelielā nišā vienā no Ufici galerijas sāniem. Ir noprotams, ka tēlnieks centies atainot leģendāro vīru kā mūžīgo domātāju — viņa rokas sastingušas žestā, kas grib kaut ko pateikt, acis raugās kaut kur tālumā.

Tā, protams, nav patīkama atbilde — braukt pie viņa ciemos tik tālu, lai uzzinātu, ka teleskops tika izgudrots 1608., nevis 1609.gadā. Un ka patiesībā gudrinieks bija kāds holandietis, nevis itālis. Jeb varbūt visa tā teleskopa izgudrošana ir daudz sarežģītāka lieta, nekā mums šķiet.

Gar Arno upi

Pastaigāsim pa Arno upes krastu un izvēdināsim galvu, labi?

Otrā krastā ir kalns, bet aiz tā vēl viens, kuru no šejienes nemaz nevar redzēt. Tur ir villa, kurā Galilejs pavadīja sava mūža pēdējos gadus. Mājas arestā viņu ieslodzīja katoļu baznīca, kura nemaz nebija sajūsmā par lietām, ko izskaidrot palīdzēja teleskops. Pa kreisi ir Trattoria da Benvenuto, kurā pasniedz lielisku bistecca fiorentina satiku. Šobrīd no tā izgājušas angliski runājošas un acīmredzami iereibušas meitenes, kuras zvana mammām, lai pateiktu, ka uzvedas labi, bet pēc tam sēžas uz Vespa skūteriem un iekrampējas puišos, ar kuriem nupat iepazinušās.

Vēl pie Arno ir Zinātnes vēstures muzejs. Dažus šis sausais nosaukums var atbaidīt, taču, redzot ar Galileju saistīto kiču, domas var mainīties. It īpaši stikla kupols, kurā ievietots astronoma labās rokas vidējais pirksts. Šobrīd no tā palikuši tikai kauli un cīpslas, taču simbolisms ir nepāprotams — izstieptais pirksts, iespējams, parāda, ko Galilejs domāja par katoļu baznīcu.

Šogad muzejā apskatāmas vairākas jubilejas gadam veltītas izstādes, taču arī pastāvīgajā ekspozīcijā ir misiņa un stikla brīnumrīks, ar kuru astronoms Džovanni Donati novēroja saules aptumsumu 1860.gadā, kā arī vairāki pirmie teleskopi, kas gatavoti no misiņa un koka.

Savukārt pagrabstāvā glabājas divi cilindri, kuri sagādāja lielākas nepatikšanas slavenajam izgudrotājam. Viens no tiem ir nedaudz garāks par metru, otrs — nedaudz īsāks. Abi nav resnāki par desmit centimetriem. Lēcas ir iestiprinātas caurulēs, kas darinātas no koka un ādas un spēj palielināt objektu ne vairāk kā 21 reizi. Taču te nu tie ir — teleskopi, kas palīdzēja Galilejam saskatīt Jupitera pavadoņus un pierādīja, ka Zeme nav Visuma centrs. Saniknotā katoļu baznīca pētnieku par to ieslodzīja villā.

Maurīcijs un Egīdijs

Itāļi ir jau samierinājušies ar faktu, ka Galileja teleskopi nav pirmie pasaulē, taču uzskata, ka astronoms tik tiešām bija pirmais, kas spēja izskaidrot to, ko redzēja. To apliecina pirmie saules stari, kas ceļas pāri Svētā Krusta bazilikas jumtam un citu pēc cita sasilda bruģētā laukuma akmeņus. Franciskāņu baznīca celta 1294.gadā, un tās jomā atdusas daudzas slavenas personas — mākslinieks Mikelandželo, filozofs Makjavelli, komponists Rosīni un citi.

Tagad tur glabājas arī Galileja pīšļi, taču vairāk nekā gadsimtu pēc astronoma nāves mirstīgās atliekas atradās blakus esošajā kapelā un gaidīja kristīgu apbedīšanu. Vēl ilgāk Galilejam nācās gaidīt Romas pāvesta lēmumu par apžēlošanu — Vatikāns viņu reabilitēja tikai 1992.gadā. Tagad viņš dus dižā marmora mauzolejā tieši iepretim Mikelandželo. Te laikam iederas teiciens — labs nāk ar gaidīšanu.

Ponte Vecchio dienvidu galā noķeru taksi, un dodamies augšup par Viale del Poggio Imperiale ielu, kas lēni, bet graciozi izlokās virs pilsētas. Pie villas, kas pārveidota par meiteņu skolu, pagriežamies pa kreisi, izbraucam cauri vārtiem un nonākam uz privāta ceļa, gar kuru rindojas kalnu kļavu gatve. Drīz sasniedzam Osservatorio Astrofisico, no kuras jumta paveras fantastisks skats uz Florenci.

Ko vēl var redzēt? Divus vecus itāļu kungus, kuri ciena Galileju nevis par to, ka viņš bija vai nu pirmais, vai otrais, kas izdomāja teleskopu, bet gan par to, ka izskaidroja, ko ar tiem redz.

"Daudzi cilvēki izdara kaut ko nozīmīgu, bet paši to nemaz nesaprot," saka Maurīcijs Landi. "Galilejs saprata, cik nozīmīgs ir tas, ko viņš atklājis."

Maurīcijam un viņa brālim Egīdijam, kas ir astronomijas profesors Florences universitātē, observatorijā ir iekārtoti darba kabineti, kurus izmanto galvenokārt lekcijām. Taču labā laikā var vērot arī planētas un zvaigznājus.

"Galileja laikos uzskatīja, ka uz debesīm neattiecas laiks," saka Egīdijs. "Tika uzskatīts, ka uz tām lietām, kas atrodas ārpus Zemes, fizikas likumi neattiecas." Bet, ak vai, Galilejs pierādīja, ka attiecas gan. "Ka zvaigznes pašas par sevi ir citas pastāvīgas pasaules. Šim novērojumam bija nopietnas sekas."

Tas bija sākums, lai Visumu vairs neuzskatītu par piedēkli centram, tas ir, Zemei. "Lieki teikt, ka katoļu baznīcai šāds atklājums bija satraucošs," turpina Maurīcijs. "Tāpēc viņu izraidīja trimdā uz turieni," Egīdijs no jumta norāda uz kaimiņu pakalnu. "Tolaik to uzskatīja par pietiekami attālu vietu no pilsētas."

Galileja villu no šejienes redzēt nevar, jo to ieskauj koki. Vienalga — apkaime ir burvīga. Vijīgas kalnu muguras un olīvu birzis. Paga, tas ir cietums?!