Tik viesmīlīga, ka tu, ciemiņ, pārāk vēlu sāc domāt, kā viņi vispār ir spējuši izdzīvot cauri gadu tūkstošiem, paliekot uzticīgi savai galda kultūrai, kuras neizbēgama sastāvdaļa ir tosti, par kuriem paceltās glāzes godaprāts neļauj neizdzert līdz dibenam: par Dievu, par ciemiņiem, par māti, par mirušajiem...
Tā kā Gruzija ir vīna dzimtene, šīs mantas te nepietrūkst, kamēr vien ciemiņš turas kājās. Turklāt agri vai vēlu pienāk brīdis, kad glāzes vietā viņam tiek pasniegts ar vīnu pildīts auna rags, un, ja tu tad neattopi nepateikt tik svinīgu tostu, ka līdz galam jāizdzer arī šis tilpums, tad vakara turpmāko gaitu vairs fiksē tikai aknas, ne atmiņa. Un, nedod dievs, ja esi trāpījies tādā tūrē, kurā šāda pasēdēšana pie gruzīnu galda atkārtojas vēl kādus vakarus - veselība izsīks daudz straujāk, nekā vairosies pieredze, kas tev čukstēs: pats vien esi vainīgs, ka tik negausīgi ļāvies viltīgā gruzīnu mājvīna vilinājumam, jo ar varu Gruzijā pat ciemiņam neviens mutē nelej. Eiropa taču, kā paši gruzīni uzsver.
Nemainīgas vērtības
Vārdu sakot, tam, kurš grib iepazīt Gruziju, vislabāk to darīt kopā ar kādiem gruzīnu draugiem vai tādā tūrisma programmā, kurā iekļauta arī viesošanās gruzīnu mājās - tādu tagad ir arvien vairāk. Atceros, 1987.gadā viesojoties Majakovska dzejas festivālā Kutaisi, uz mūsu pārmetumiem, ka dzīvošana un pārējais serviss viesiem noorganizēts pa roku galam, vietējais komjaunatnes funkcionārs atcirta: "Ja jūs viesotos manās mājās, tas būtu pavisam savādāks!"
Kopš tā laika ir
pagājuši 20 gadi, daudz kas ir mainījies. Gruzīnu basketbols un pat
futbols vairs nav labāks par mūsējo, un mēs vairs neapskaužam
gruzīnus par to, ka viņiem vienīgajiem no "PSRS republikām"
konstitūcijā bija ierakstīts, ka Gruzijas PSR valsts valoda ir
gruzīnu valoda. Šodien gruzīni apskauž Latviju par to, ka mēs jau
esam
Taču divas lietas gruzīni pa šiem gadiem nav zaudējuši. Šīs lietas ir pašapziņa un viesmīlība. Un, lai gan gruzīnu viesmīlības likums nosaka, ka pat ienaidnieks pie sava galda jāuzņem kā draugs, nevarēja nejust, ka attieksmi pret ciemiņiem no Latvijas ir ietekmējis mūsu valsts skaidri paustais atbalsts Gruzijas centieniem iekļauties tajās eiroatlantiskajās struktūrās, kurās paši esam tikuši tik ātri, ka jau sākam to uzskatīt par pašsaprotamu iznākumu.
"O, mūsu draugi!" priecīgi sauca gruzīnu bērni Tbilisi, uzzinājuši, no kurienes mēs esam. Savukārt pie bagātīgi klāta galda Kahetijā mājas saimnieks, acīgi uzķēris mūsu grupas biedra, Latvijas krievu avīzes pārstāvja viegli ironisko intonāciju sarunā par politiku, noreaģēja uzreiz: "Jūs esat krievs? Kāpēc tad neesat aizbraucis uz Krieviju? No Krievijas gan gruzīniem tagad liek vākties laukā!"
Braukšanas īpatnības
Minēto iemeslu dēļ latviešiem tagad ir ceļošanai pa Gruziju labvēlīgs laiks. Valsts arī ir sākusi atkopties no 90.gadu pirmās puses ekonomiskās krīzes un bruņotajiem konfliktiem, un 2003.gada rožu revolūcija, kurā no varas nācās atkāpties Eduardam Ševardnadzem, ir devusi lielas cerības un stimulu ne tikai jaunajai paaudzei. Kad pirmajā rītā, izgājuši no viesnīcas numuriem, ieraudzījām gaiteņos un visā kvartālā ap viesnīcu daudzus drošībniekus un uzzinājām - tas tāpēc, ka te papusdienot pēkšņi nolēmis Gruzijas prezidents Mihails Saakašvili (kura sakarā kāds augstu stāvošs Krievijas pārstāvis esot izmetis: Gruzijas problēmas var atrisināt ar vienu lodi), mūsu gide paskaidroja: Ševardnadzes valdīšanas pēdējos gados bijis daudz sliktāk, tad ielas slēgtas jau pusstundu pirms viņa izbraukšanas.
Jāteic, gruzīni ir daudz miermīlīgāki nekā izskatās - neskūtiem vaigiem un ārpus Tbilisi tērpušies lielākoties tumšās drēbēs. Joseliani filmas nav pārspīlējums, gruzīnu raksturs tiešām ir viena no unikālākajām šīs valsts īpašībām. Tomēr, kad interesējamies par ārzemnieka iespēju noīrēt automašīnu, mūsu gide, atbildējusi, ka principā to var darīt, iesaka labāk pie viena nolīgt arī vietējo šoferi - ne tik daudz drošības, cik orientēšanās labad.
Gruzīnu braukšanas stils ir vēl viena lieta, kas gadu gaitā nav mainījusies, un pie tās ir jāpierod, lai pārvarētu sajūtu, ka te priekšroka ir tam, kurš pirmais uzpīpina, un dubultā apdzīšana domāta ikvienam, kura spēkrats uz to ir spējīgs. Gruzijas autoparks, salīdzinot ar mūsējo, liecina, ka turības ziņā Latvija ir tikusi tālāk, tur žiguļi, volgas un pat RAF mikroautobusiņi ir parasta lieta. Ja turklāt ņem vērā, ka vadītāja ārzemnieka uzmanību no ceļa ik pa laikam novērsīs brīnumjaukas kalnu ainavas, braukt ar šoferi tiešām ir ieteicama lieta. Mazākos ceļos neaizsapņoties palīdz govju, aitu un kazu bari, kas cienīgi soļo pa brauktuvi (apdzīvotākās vietās iespaidu maitā lielais polietilēna kulīšu, plastmasas pudeļu un līdzīgu sadzīves atkritumu slānis ceļmalās, lai gan tie, kas ir bijuši Ēģiptē, apgalvo, ka tur šis kultūrslānis esot daudz biezāks).
Kā jau sena kultūrtauta (Bībele gruzīnu valodā pārtulkota jau V gadsimtā, bet lielas lietas, kā liecina izcili zelta izstrādājumi Nacionālajā muzejā, te notikušas vēl pirms sengrieķu ierašanās), gruzīni neaizraujas ar sīkumainu skriešanu pakaļ katra jauna laikmeta modei: pīpēt te iespējams visur. Ja esat dāma, tad jums neaizrādīs pat lidostas nepīpētāju zonā. Arī gruzīnu naudas trūkums Tbilisi centra veikalos nav problēma, atlikumu jums izdos no dolāriem. Ja īpaši uzstāsit, dabūsiet arī čeku. Dzert pie stūres nav atļauts nemaz, bet pirmais sods ir aptuveni 40 dolāru, tas īstam džigitam ir nieks.
Bez steigas
Līdztekus viesmīlībai un vīnam Gruzija ir ļoti interesanta vieta tiem, kurus interesē kulta celtnes un muzejiskas vērtības, jo šīs zemes vēsture ir ļoti sena, un savu reliģiju daudzi gruzīni min kā svarīgāko nācijas saturētāju, otrajā vietā liekot savu alfabētu. Kalni daudz prieka dod putnu vērotājiem vasarā (lai gan, šķiet, reto bārdērgli paguvu pamanīt nupat novembrī) un slēpotājiem ziemā. Populārākās ir no padomju laikiem zināmās bāzes Bakuriani un Gudauri, pēdējo vairāk iecienījuši ekstrēmie slēpotāji. Tajā saceltas jaunas viesnīcas. Slēpotāju vairums līdz šim esot no Krievijas.
Tbilisi ziema ir īsa, un sniegs, ja arī uzsnieg, uzreiz nokūst. Rudenī un ziemā labāk uzreiz braukt uz vīna dzimteni Kahetiju, kur tagad visus dārzus rotā koši hurmu augļi kailos zaros - vasarā tur esot +40°C ēnā.
Bet reanimācija? Bez tās var iztikt, ja Gruzijā ievēro vienu bausli: nesteigties. Gruzīni paši visiem stāsta, ka tieši tā viņi esot tikuši pie savas zemes: kad Dievs tautām zemes dalījis, gruzīni neesot paguvuši atnākt, jo dzēruši vīnu un slavējuši Dievu. Par to Viņš beigās gruzīniem atvēlējis to zemesgabalu, ko bija noskatījis sev - ar kalniem, lejām, sauli un jūru - un pārcēlies uz debesīm.
Autors bija