Kad diādiskās (divvērtīgās - red.) attiecībās ienāk trešais, tādu attiecību, kādas bijušas iepriekš, nekad vairs nebūs... Vairāk par pāra attiecībām, kad tajās ienāk mazulis, portālam www.sieviesuklubs.lv stāsta RSU Psihosomatikas Medicīnas un Psihoterapijas klīnikas ārste-psihoterapeite, Dr. Dace Jubase.
Daļā gadījumu tās kļūs stiprākas, nobriedušākas, nekā pirms bērna piedzimšanas. Bet diemžēl statistika rāda, ka liela daļa pāru pirmā gada laikā pēc bērna dzimšanas šķiras.
Pirms bērna ienākšanas ģimenē uzmanība tiek veltīta savam partnerim, tā arī tiek gūta no partnera. Līdzvērtīgās, cieņpilnās attiecībās pastāv princips – dots pret dotu.
Diādiskās attiecībās savas vēlmes un vajadzības, kā arī otra vēlmes un vajadzības tiek apmierinātas.
Ienākot trešajam, šis "dots pret dotu" izjūk. Zīdainītis ir bezpalīdzīgs, pilnībā atkarīgs no saviem vecākiem. Viņš prasa nedalītu uzmanību un rūpes. Bērns pieprasa tūlītēju savu vajadzību apmierināšanu. Bērna veselīgai attīstībai ir nepieciešama beznosacījuma mīlestība. Vecāki savas vēlmes un vajadzības noliek otrajā plānā. Tieši šī spēja bērna vajadzības likt pirmajā vietā nosaka to, cik pāris būs labi vecāki. Vecāki savam bērnam dod vairāk nekā viens otram.
Piedzimstot bērnam, pārim ir jāspēj ieņemt un pieņemt jaunā – vecāku – loma. Bieži pāri ir radījuši ilūziju, ka bērniņa piedzimšana īpaši neko nemainīs dzīves ikdienā. Sastopoties ar realitāti, var rasties satraukums un apjukums, kā tikt galā ar visiem jaunajiem pienākumiem, kā būt labam vecākam, sievai vai vīram, sievietei vai vīrietim.
Šajos pirmajos mēnešos tēva loma ir rūpēties gan par jauno māmiņu, gan par zīdainīti. Tas ir laiks, kad emocionāli sieviete ir ļoti ievainojama viņas hormonālo svārstību dēļ. Grūtniecības laikā, pateicoties sievietes hormonālajām izmaiņām, jaunā māmiņa tiek sagatavota tam, lai viņa tīri intuitīvi (jūtu līmenī) spētu izjust un saprasties ar zīdainīti, līdz ar to, bērniņam piedzimstot, viņa spēj uztvert, izjust savu mazuli, spēj izveidot emocionālo kontaktu. Vīrietī šādas hormonālas pārmaiņas nenotiek.
Sākumā tēvam ir grūtāk saprast, izprast jaundzimušo, piemēram, vai viņš tagad raud, jo grib ēst, vai raud, jo grib gulēt. Jaunais tētis to spēj izprast, izjust tikai ar laiku. Ja sieva vīram pārmet, ka viņš nesaprot, kas bērnam ir vajadzīgs, vīrietis var justies kritizēts, nesaprasts, vainīgs. Var rasties domas, ka viņš tēva lomai neder, tāpēc vīrietis vispār neiesaistās bērna audzināšanā. Līdz ar to visi ar bērna aprūpi saistītie jautājumi var tikt uztverti kā sievas atbildība – viņa jūtas pārgurusi, nesaprasta un atstumta, tas var radīt aizvainojumu, dusmas, vainas izjūtu. Rezultātā pasliktinās pāra attiecības.
Pirmo mēnešu laikā, iepazīstot bērniņu, aprodot ar jauno situāciju, kad ir izveidojies dienas ritms un situācijas kļūst paredzamākas, pāris spēj adaptēties jaunajā situācijā, spēj ieplānot laiku viens otram.
Ja kāds no pāra (vai abi) nespēj savas vajadzības pakārtot bērna vajadzībām, ir grūtības adaptēties jaunajā situācijā. Var parādīties greizsirdība uz bērnu par partnera uzmanību un rūpēm, kāds no partneriem var justies nesaprasts, pamests novārtā. Pāra kā sievas un vīra savienība neizbēgami sašķobās – līdz pat tās šķiršanai.
Bet, ja pāris spēj pieņemt jauno lomu, tiek galā ar spriedzi, spēj dot beznosacījuma mīlestību bērnam, turpina mīlēt, cienīt un rūpēties par otru un arī par sevi, attiecības kļūst stiprākas un nobriedušākas, nekā tās bijušas pirms bērna piedzimšanas.