Kāds vīrs autobusā skaļi lādējās, vainojot kurdus un vēl kaut ko, ko es nesapratu. Uz brēkājošo vīru braucēji skatījās pat ieinteresēti. Tādu brīnumu kā piedzērušos cilvēku es gada laikā Stambulā redzēju pirmo reizi, pieļauju, ka citi arī.
«Abi, sus (brāli, apklusti!)!» kāds viņu apsauca.
Tajā brīdī, kad saņēmu satraukuma pilnās īsziņas, nobrīnījos, jo braucu pa Stambulas centru, sēdēju ļaužu pilnā autobusā un brīnīdamās spēju vilkt paralēles ar notiekošo Stambulas ielās. Visur, visos Stambulas rajonos, vēcinot koši sarkanos Turcijas karogus ar zvaigzni un pieaugošo pusmēnesi, gāja apņēmības pilni jauni cilvēki, arī sievietes lakatos, un visi skaļi dziedāja, nesa simboliskus zārkus, kas apsegti ar Turcijas karogu. Svētdien Stambulā patiešām zeme izskatījās nemierīga. Turki izgāja ielās protestēt, ka miera laikā galina nost cilvēkus, nogalina policistus kā varas pārstāvjus. Lai pievērstu uzmanību kurdu problēmām, protestē, ka paši kurdi nogalina savējos, pat nogalina grūtnieci, jaunas kurdu studentes.
Turku rakstnieka Nobela prēmijas laureāta Orhana Pamuka vārdiem sakot, kādam gribas nolaist tvaiku, kādam gribas nemieru, kādam visu laiku gribas ciest, kādam ir iekšējie konflikti ar sevi, ka pasaule viņu necieš, jo turkus jau necieš par to, ka necieš, nezinājāt? Pamuks vēsta, ka atrodas kāds, kuram niez un kasās, kurš atrod mūžīgos īlenīgos tematus, izvelk no smiltīm kara cirvjus, nopurina, notrauš rūsu un kā pirotehniķis pabāž acīs prātus aizdedzinošus jautājumiņus no vēstures tumšākās puses: a kā tur bija ar armēņu apslepkavošanu, a kā tur bija ar natašām, kuras precēt kārie turki ievilina ar stikliņiem, ieliek modernajos harēmos par baltajām seksa verdzenēm, a kā tur ir, ka turki nedod brīvību kurdiem, a ko viņi tur ņemas, a kāpēc nav robežas ar Armēniju, lai gan armēņu tirgotājiem tas būtu izdevīgi, bet tagad viņi spiesti braukt caur Gruziju, a kāpēc turki klanās Eiropai un nodod islāmiskās tradīcijas, a kāpēc Eiropa neuzņem Turciju... A kāpēc? Neskatoties uz pasaulslavenām prēmijām, Pamuks to visu kā rakstnieks savos romānos skaidro, ik pa laikam pa muti dabū, lai gan pats ir turks. Pat es visu laiku stāstu, ka paši turki pēc iestājas nemaz nealkst, pat man, te pāris mēnešu dzīvojot, ir skaidrs, ka kādam ir izdevīgi tracināt rāmos eiropiešus ar turkomāniskiem šausmu stāstiņiem.
Svētdien, kad notika zemestrīce, biju nolēmusi ar kuģīti aizbraukt līdz Bostandži. Pastaigāt gar jūru. Stambulas Āzijas daļā, sākot no Bostandži gar Marmora jūras piekrasti, ir municipalitātes izbūvēts ceļš pilsētniekiem par prieku un atpūtu. Kilometriem garš ceļš gājējiem un velosipēdistiem ar spēļu laukumiem, ar sporta trenažieriem, kurus var izmantot pa vienam vai kopā. Taču no Kabatašas kuģīšu piestātnes uz Bostandži kuģīši dodas tikai darbdienās. Es iecirtos. Gribēju paieties gar jūru, un tieši to svētdien! Iesēdos tramvajā, devos uz Konstantinopoli, tad no Emineni ar kuģīti uz Āzijas daļu, uz Kadikoju, no kurienes divi piestātnes darbinieki neatkarīgi viens no otra pateica, ka uz Bostandži brauks, lūk, šis kuģītis. Iesēdos. Kāds bija mans pārsteigums, ka tas aizveda uz Bakirkoju, kas atrodas Eiropā! Par ko man tā? Kāpēc man nav jābūt Āzijā? Kartes man nebija līdzi, tāpēc mana anabāze jeb došanās uz fronti par visām varēm tālāk līdzinājās kā Šveikam, kad viņš devās uz fronti.
Es atklāju lēnu un grabošu vilcieniņu, kas kopā ar autobusiem Stambulā bija vienīgais transports pirms piecpadsmit divdesmit gadiem, kad uzbūvēja metro un ierīkoja tramvaju. Nevienam ceļu neprasīju, kauns prasīt tik pašsaprotamo. Uzraksts uz autobusa vēstīja, ka tas brauc uz centru, uz Taksim laukumu.
Autobuss stāvēja, centra ielas automašīnu pilnas, pa ielām gāja demonstranti ar sarkaniem karogiem. Bļauris ar plaukstu bungāja pa autobusa stiklu - kā atbalstot. Kāds tur atbalsts? Izsitīs stiklu, dullais!
«Abi, sus!»
Šajā brīdī autobusa pasažieru telefoni sāka džinkstēt un trallināt, zvanīt un spēlēt nokijiskās melodijas, ka īsziņa pienākusi. Es redzēju, kā pārmainījās cilvēku sejas, kad viņiem zvanīja, sūtīja īsziņas par zemestrīci.
«Abi, sus!» izsaucās vīrietis mierinātājs. Viņam arī bija piezvanīts pa mobilo. Ķerot man saprotamos vārdus, sapratu, lūk, ko - ir vienalga, kādas tautības cilvēki dzīvo Vanā, kur notika zemestrīce, - turki, kurdi, armēņi, krievi, sīrieši vai persieši, dažādu novirzienu kristieši vai dažādām sektām piederīgie musulmaņi. Kopš šī brīža visi ir vienas nelaimes skarti. Nāve un nelaime nešķiro un nolīdzina no sava ceļa. Pat bļauris apklusa tūkstošu nāves priekšā.