Šis priekšstats tomēr ir maldīgs. Celšanās un gulētiešanas ziņā te valda diezgan liela brīvība, un pat tie zīdītājdzīvnieki, kam noteiktos mēnešos būtu jāguļ, dažu ziemu neguļ tikpat kā nemaz. Iemesli tam ir vairāki, pirmkārt, Latvija ir diezgan liela zeme, tāpēc, teiksim, vienas sugas dzīvnieku ziemošanas paradumi Ziemeļkurzemē un Ziemeļvidzemē var krietni atšķirties. Otrkārt, ne tikai politiskā iekārta, bet arī klimats citos laikos te ir bijis diezgan atšķirīgs no pašreizējā, tāpēc Latvijā tagad mīt gan tādi zvēri, kas īsti labi jūtas tikai kārtīgās ziemās, gan tādi, kas pavasari nevar vien sagaidīt. Mainās ar māsiņām
Šogad jau vispār maz kas gāja tādā īstā miegā, stāsta Slīteres nacionālā parka zoologs Vilnis Skuja. "Te, Kurzemes galā, āpši un jenotsuņi staigāja jau drīz pēc Jaungada, tikai atsevišķās lielāka sala dienās ne. Mežs ir piepēdots." Normālā ziemā āpšiem un jenotsuņiem tikai martā vajadzētu sākt kustēt laukā. Ja jenotsunim kažoks vesels, viņš var vispār nelīst alā, bet iekārtoties pie egles saknēm zem izkrituša celma. Tiesa, jenotsuns cenšas negulēt viens, bet pa pāriem. Savu pāri jenotsuns atrod jau mūža pirmajā rudenī, kad iet prom no vecāku midzeņa. Parasti tas ir brālītis un māsiņa. Tā kā jenotsuns jau pirmajā gadā sasniedz arī dzimumgatavību un sāk vairoties, viņam kādā brīdī sava māsa jāsamaina pret svešu. Kurā brīdī šī samainīšanās notiek, nav skaidri zināms, stāsta V.Skuja. Dažreiz jenotsuņi ziemu novārtās arī trijatā, atkušņos celdamies augšā un meklējot ko ēdamu. Ziemas beigās jenotsuņiem sākas riests. Pašlaik jenotsuņu riests jau iet uz beigām.
Dzemdēt vai nedzemdēt?
Arī āpši šoziem nebija mierīgi gulētāji. Teju teju pasaulē jānāk mazajiem āpsēniem. Savukārt caunām iet uz galu māņu riests, un tagad caunumātes pa īstam nodosies mazuļu gaidīšanai. Īstais riests caunām notika jau pagājušajā vasarā, taču līdz pat pavasarim apaugļotā olšūna neattīstās. Februārī un martā caunu mātītes hormonālā sistēma sāk darboties citādi, caunas sāk cita citu trenkāt, un tēviņi par viņām izrāda interesi. Šāds caunu "aizkavētās grūtniecības" mehānisms sataupa dzīvnieka enerģijas rezerves ziemā. "Nav izslēgts, ka gadījumos, kad ziema ir ļoti barga un bads liels, apaugļotās olšūnas nemaz neattīstās," saka V.Skuja, piebilzdams, ka līdzīgs mehānisms ir arī lapsām. Tās parasti dzīvo klanos: vecais tēviņš, mātīte un līdz pat piecām lapsenēm no iepriekšējiem metieniem. Pie pārošanās tiek tikai dominējošā mātīte, taču dažreiz trāpās arī kādai no "palīdzēm". Tām tad nu ir raksturīgi vēlie aborti: līdz pat pēdējam brīdim šīs lapsumātes staigā ar augļiem, un to attīstības process notiek, bet šā procesa jēga no sugas saglabāšanās viedokļa ir divējāda. Viens - nodrošināt pēcnācējus gadījumā, ja ar dominējošo mātīti kaut kas notiek. Ja tai sokas labi, tad "palīdzēm" notiek vēlais aborts un viņas kalpo par piena avotu dominējošās mātītes mazuļiem, visas piedalās to barošanā. Ja bērni piedzimst arī kādai "palīdzei", bērni tiek apvienoti vienā migā un baroti kopā.
Pašlaik lapsu mātes jau izvēlas īsto alu, kurā gaidīt mazuļus, savukārt lapsu tēvi pēc riesta piekusuši guļ citās alās un ar alu suņiem ir viegli dabūjami medniekiem.
Miegapeles
Kamēr vieni sen jau rosās, sikspārņi vēl guļ ziemas miegu, gaidot brīdi, kad gaisā parādīsies viņu barības objekti - kukaiņi. Cits kukaiņu ēdājs, ezis, gan tik ilgi migā nevar nociesties. Lai gan ezis skaitās kārtīgs gulētājs, V.Skujam Slīterē eža pēdas gadījies redzēt jau februārī. Tas gan varēja būt bijis arī no ziemas miega iztraucēts, nevis no brīva prāta uzcēlies ezis. Kā jau sirdī dienvidnieks, ezis pavasari gaida nenogaidīdamies, un siltākās dienās tas mežā var būt ieraugāms jau tagad. Viņa kārtas brāļi ciršļi ziemu vispār neguļ, būdami daudz mazāki, tie spēj ielīst visādās spraugās, kur var atrast pa kukainim un sliekai. Ezis ir pārāk liels, tāpēc ziemu tas spiests gulēt, kamēr mežā saulīte atkausē pirmās vietas, kurās var parādīties kukaiņi. "Vidzemē eži noteikti vēl guļ, bet Slīteres pusē jau kustas," stāsta V.Skuja.
Sikspārņi nav vienīgie, kas tagad vēl guļ. Arī susuri mostas tikai aprīlī. Susuris nevar ēst tādu barību kā pele, jo tam nav fermentu, kas šķeļ celulozi, tāpēc viņš gaida, kad uzaugs viņa māgai piemēroti salātiņi - lapu pumpuri - un parādīsies kukainīši. Šīs miegapeles modīsies tikai pavisam siltā laikā.