Magnusa un Gudrunas viesu nams, dzīvojamā māja un ferma kā krāsaini ledusskapja magnētiņi pielipuši augstai klinšu sienai. Pavisam netālu atrodas viens no pieciem lielākajiem Īslandes ledājiem. Okeāns arī tepat, bet apkārt, cik vien acis tver, klajš lauks. Visbiežāk šeit valda spēcīgs ziemeļrietumu vējš.
Rīts aust saulains, kad izejam ārā, vējš saķer un stumj uz priekšu ar milzīgu spēku. Dodamies uz fermu. Magnuss saka, ka mājdzīvnieki ir viņa vaļasprieks. Pēc profesijas Magnuss ir datorspeciālists. Taču viesiem ļoti patīkot apskatīt dzīvniekus, tāpēc abi iekārtojuši mājlopu fermu. Simts aitu lielais ganāmpulks brokasto. Aitu vilna ir stabils ienākumu avots. Visvērtīgākā ir balto aitu vilna, tad pelēko, tad melno, un visbeidzot brūno.
Skaisti šķirnes truši, paipalas, Īslandiešu vistas. Šķirne esot saglabāta gluži tāda pati, kāda bija senajiem vikingu ieceļotājiem. Plašā aizgaldā galvas slien divi lepni āžu vīri. Kā kuplajai saimei sagādāt barību īsajā Īslandes vasarā? Gudruna smej — nereti vasaras esot tik siltas, ka zāle augot griezdamās. Viņi paspējot sienu nopļaut pat divas reizes!
Uz nocirptās aitu vilnas maisa iekārtojies Norvēģijas meža kaķēns Mačo, saimniecei pie kājām glaužas zeltītais retrīvers Lūkass.
Liellopi cauru diennakti atrodas ganībās. Sadūruši galvas kopā, dibenus pagriezuši vējam, bubina seši Īslandes zirdziņi. Tie ir kā mazi Sprīdīši — zemi un spēcīgi. Astes druknīšiem līdz pat zemei, kaut Īslandē nav ne odu, ne dunduru, tāpēc nav no kā atgaiņāties. Zirgiem mugurā kāpt neiedrošināmies, tā vien šķiet, ka kājas vilksies pa zemi. Toties cukura graudiņu ziemeļu bērīši tver tikpat alkatīgi kā sugas brāļi Latvijā.
Attālākā aplokā ganās septiņas raibas govis. Arī druknas, ar biezu apmatojumu un pavisam maziem tesmenīšiem. Ziņkārīgas. Tikko mašīna piestāj pie nožogojuma, gotiņas nevis tek, bet skrien pie mums. Te gandrīz tāpat kā Latvijā. Tikai skarbums un skaistums lielāks.