Rudenī Itālijā viņš pārstāvēs Latviju nacionālo ēdienu festivālā "Salon de Gusto". Tur tiks klāts galds ar sklandraušiem, medu, rupjmaizi, kaņepju sviestu, bērzu sulām un cigoriņu kafiju.
"Skaitās, ka latvieši prot cept maizi, taču saldskābo un rupjo lietu aizvien mazāk. Izvēlas lielveikala baltmaizi, kurā nereti ir 30 sastāvdaļas. Taču maizītei jābūt tikai četrām sastāvdaļām! Ar dabisko raugu, sāli, kviešu miltiem un plēkšņu kviešiem," uzskaita šefpavārs.
Nesen Brīvdabas muzejā viņš nav varējis saprast kurā valstī atrodas. Latvija tā nebija, viņš secina. Šefpavāram ir sapnis, lai Rīgas Centrāltirgus līdzinātos vienam no vecākajiem tirgiem Londonā – Borough Market, kur karājas fazāni ar visām spalvām, zaķi. Pārdevēji slavējot savu preci un aicinot nogaršot. Viņš atsaucas uz ārvalstu kolēģes vērtēto, ka Centrāltirgus ir "beautiful", bet tirgoto produktu kvalitāte esot ne visai apmierinoša un sortiments stipri vienpusīgs. Turklāt pārsvarā pārdevēji tirgū vai veikalos Latvijā nespēj vai negrib sniegt atbildi, no kurienes nāk gaļa, cik lopiņš ir bijis vecs un kad kauts.
"Ņemsim par piemēru jērgaļu. Kāpēc nejautājat, kas tā par šķirni, kad pērkat gaļu? Latvijas tumšgalvis? Bet tas jērs domāts vilnai, nevis gaļai! Ulmaņlaikos audzēja aitas vilnas cirpšanai un šīs šķirnes guva plašu izplatību. Tagad vilna nav vajadzīga, bet tā pati šķirne ir palikusi." Latvijā grūti apjaušot arī atšķirību starp gaļas un piena lopiem, jo pēdējie neesot domāti kā gaļa uz šķīvja, bet tos vienalga pārdod kā gaļu.
Pēc viņa norādīta, senākās latviešu pavārgrāmatās daudz recepšu veltīts, piemēram, sparģeļiem, bet šodien Latvijā neviens vien pavaicās – kas tas tāds? Bet Latvijā tas ir audzējums brīvā dabā. Viņš arī min, ka Latvijā viebjas par jēra nieri, teļa dziedzeriem vai niera pudiņu, bet Anglijā to šodien notiesātu kā delikatesi, ceļ galdā pirmklasīgos restorānos.
Arī ēdienam ir modes, tās pāriet, bet tradīcijas paliek, norāda šefpavārs Rītiņš. Proti, lai kādus ēdienus celtu galdā topa restorānos pasaulē, tajos kā likums nebūs ķīmijas, izmantotā pārtika būs pareizi audzēta un no vietējiem produktiem.
"Cenšos maziem palīdzēt, cik varu. Air Baltic dos pusdienas biznesa klasē, kas gatavotas no mūsu zemnieku pārtikas. Tas ir mazs, bet labs sākums ar 300 – 600 porcijām katru dienu. Jēra gaļa no Imanta un Santas – no Sidraba jēriem. Vistas pasūtīsim pie Mērijas Viļūnas, un viņa zinās, cik putnu man vajadzēs ik mēnesi. Daži restorāni jau dusmojas, ka Rītiņš aizrunājis par vistu rotāciju no kūtiņas līdz šķīvi, restorānā vai pat lidmašīnā, bet tā tas ir, ka lauksaimniekiem noieta tirgus nav visai stabils un sakārtots. Jā, Rīgā un Latvijā ir daudz restorānu, bet es gribētu redzēt, kad pavāri sāks plānot pieprasījumu, lai zemnieki zinātu visu uz priekšu."