Ienākot Staiceles tūrisma informācijas centrā, apkārt stārķi vien, stārķi vien. Kā ne, ja stārķis ir pilsētas simbols, arī tās ģerbonis ir lakonisks – stārķis uz zila fona. Staicelieši šo putnu lieliski izmanto savas pilsētas popularizēšanai
Staiceles stāsti
Kas tūristiem paliek vairāk atmiņā – gadskaitļi vai leģendas? Protams, stāsts vienmēr ir košāks. Limbažu novada pašvaldības aģentūras LAUTA Staiceles tūrisma informācijas centra vadītāja Inese Timermane uzreiz sāk ar Lielās ielas stāstiem. Tā ir Staiceles centrālā un galvenā iela, pilsētas centrs. Senos laikos bija maza, šaura, līkumaina taciņa starp mežu un purvu, kas veda līdz Salacas upei, kur bija pārceltuve. Prāmniece bija ražena auguma zviedriete ar lībisku vārdu Stazele. Iespējams, tas ir Staiceles nosaukuma rašanās pamatā. 1898. gadā upes līkumā uzbūvēja papīrfabriku, un tad jau apkārt sāka celt mājas darbiniekiem, kur dzīvot, un Lielā iela kļuva platāka.
Staiceles lībiešu muzeja Pivālind direktore Indra Jaunzeme Staiceles veidošanos salīdzina ar kārtainu kūku, kas slāņiem vien klājusies no 1700. gada. Staicele – "piestāj ceļa malā"? Varbūt var tā tulkot?
Bet kur tad stārķis? Muzeja nosaukums Pivālind lībiešu valodā nozīmē "svētais putns", un tas, kā uzskata, ir stārķis. Stārķis nesot svētību. Putniem piedēvētas dažādas cildinošas īpašības – taisnīgums, izpalīdzība, uzticība. Ar tiem saistīti daudz ticējumu, piemēram, šie putni sargā māju no ugunsgrēka un zibens, kā arī gādā par laimi un bagātību.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 27. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €0.60